Ir brīvdiena. Viena no pēdējām tuvākajā nākotnē. Iet uz beigām dienas, kad varēšu izbaudīt miegu līdz pusdienas laikam.
Ko daru es? No pus9 rītā sēžu universitātē un rakstu kursa darbu. Apsveru domu mainīt darba tēmu no atmiņas uz pārapzinīgumu izraisošajiem mehānismiem. Vai varbūt loģiskā saprāta. Hmm...
Cita starpā, izrādās, ka neviens nav gatavs aizstāvēties šodien, visi parādnieki pieteikušies uz decembri - gan no mūsu, gan 4. kursa.
Vēl vakar pamanījos būt psihoneiroloģiskajā slimnīcā. Ne kā paciente gan (un paldies Dievam, ka tā). Puse no lekcijas ir teorētiskā daļa, otra puse - tikšanās ar pacientiem. Satiku sievieti, kura var nokost sev četrus pirkstus un nepamanīt to, ka viņa sev kož. Pabaisa sajūta.
Ko daru es? No pus9 rītā sēžu universitātē un rakstu kursa darbu. Apsveru domu mainīt darba tēmu no atmiņas uz pārapzinīgumu izraisošajiem mehānismiem. Vai varbūt loģiskā saprāta. Hmm...
Cita starpā, izrādās, ka neviens nav gatavs aizstāvēties šodien, visi parādnieki pieteikušies uz decembri - gan no mūsu, gan 4. kursa.
Vēl vakar pamanījos būt psihoneiroloģiskajā slimnīcā. Ne kā paciente gan (un paldies Dievam, ka tā). Puse no lekcijas ir teorētiskā daļa, otra puse - tikšanās ar pacientiem. Satiku sievieti, kura var nokost sev četrus pirkstus un nepamanīt to, ka viņa sev kož. Pabaisa sajūta.