Lobstrominous

Es esmu sociāli drausmīgs cilvēks. Reizēm no pārbīļa par to, ka jāsatiek jaunu cilvēku, vai jāsasveicinās ar kasieri, mati pakausī saceļas stāvus un kuņģis saraujas čokurā. Randiņi savulaik līdzinājās inkvizīcijai. Pateicoties pusaudžu gados iedzītajiem kompleksiem, aizdabūt mani kaut kur izklaidēties ir, godīgi sakot, ārkārtīgi sarežģīts process, pat tad, ja pati to gribu. Reizēm mēdzu pati sevi izaicināt uzaicinot kādu aiziet iedzert tēju un pēc tam savā prātā paniski domāju, kā no šīs situācijas izkļūt, lai gan zinu, ka labi pavadīšu laiku. 

Savus draugus es pazaudēju vienu pa vienam. Jo cilvēki aug, kļūst vecāki, mainās intereses, parādās pilnas slodzes darbi, otrās pusītes. Un tad es vienā brīdī attapos, ka man ir palikuši divi cilvēki ar kuriem izrunāties. Vienu vārdā nesaukšu, jo viņam tas netīk, otru tāpat nezināsiet. Bet arī otru pazaudēju un, kaut arī šim zudumam nav nekāda sakara ar mani un viņa pati izvēlējās apvainoties par neeksistējošu apvainojumu un noraidīja manus mēģinājumus šo savienību atjaunot, sāpe paliek. Un paliek arī apziņa, ka nekad mūžā vairs nepieļaušu tādu kļūdu kā mēģinājumu atjaunot draudzību ar cilvēku, kurš ir pieņēmis lēmumu par maniem uzskatiem par viņu. Es sevi neromantizēšu kā cietēju, jo, ja pavisam godīgi, esmu nikna kā lapsene un, godīgi sakot, regulāri valdos, lai kaut kādā veidā neiegrieztu šim cilvēkam, nepateiktu, ko riebīgu vai vienkārši nepateiktu skaidri un gaiši, ko es šo pēdējo mēnešu laikā esmu domājusi par viņas centieniem parādīt man, cik ļoti esmu viņu aizskārusi un cik slikta draudzene es esmu, bet mamma mani audzināja kā paklausīgu un labu meiteni, tādēļ, nu jā. Un es zinu, ka man ir mīnusi. Es zinu, ka ir cilvēki, kurus aizskar mana uzvedība, jo es tiešām pārsvarā runāju un tikai tad domāju un mani no tiesas spēj pārsteigt tas, ka angļu filologs īsti nezina, kas ir Edgars Alans Po (acīmredzot tas, ka man šādas zināšanas šķiet normālas, norāda uz to, ka uzskatu, ka esmu gudrāka par citiem). Labi, saputrojos un apputrojos. 

Jebkurā gadījumā, šīs piedzīvotās attiecības man ir iemācījušas vienu lietu. Ir cilvēki, kurus var pielaist tuvu, tuvu sev klāt un runāt ar viņiem un klusēt ar viņiem un viņi sapratīs (nevis akceptēs) tavas negatīvās iezīmes. Savā dzīvē tādus esmu satikusi trīs. Un tad ir cilvēki, kuri vienkārši tev ir bijuši blakus garāmskrienot. Man, kā antisociālai būtnei, šos divus draugu tipus atšķirt ir pārāk grūti, tādēļ man šķiet ir laiks vairs nevienu sev tuvāk par draudzīgām attiecībām nepielaist.