Tumša nakte, zaļa zāle
Šodien pirmo reizi pēc ilgiem laikiem man bija vēlā maiņa un tiem, kas strādā līdz pusnaktij, pienākas balva - mājupceļš īrētā limuzīnā a.k.a. taksī.
Man nepatīk naktī braukt ar taksi, jo īpaši kopš kāds vadītājs nokonstatēja, ka dzīvo netālu no manis, un piedāva man palikt pie viņa pa nakti.
Aizmugures durvis atslēgt var tikai šoferis.
Lūk, šovakar aizsēdējos darbā, jo visiem pēdējā brīdī vajag kaut kur lidot un kaut ko izlamāties un vēl nezin ko. Apriju savu naidu, pabeidzu zvanu un gāju uz stāvlaukumu. Tukšs. Pat sargs nozudis. Stāvu un salstu, stāvu un salstu. Paiet minūte, divas, trīs, piecas, zvanu kompānijai - jā, viņi zinot, šoferis esot apmaldījies. Stāvu tālāk, nav jau slikti - zvaigžņota nakts, putni pārojas, tikai auksts. Redzu, pie VID apstājas mašīna, kas attāli atgādina taksi, bet nu galīgi pretējā pusē. Pusminūti pastāv un aizbrauc.
Stāvu un salstu tālāk.
Beeeeeidzot piebrauc mašīna, tāpati, kas pie VID stāvēja. Taisu vaļā durvis. Nevaru attaisīt, ciet. Skatos uz šoferi lielām acīm, viņš neko. Beigās attopas un atslēdz durvis. Ieritinos aizmugures sēdeklī un uzreiz saņemu atvainošanās uzbrukumu - esmot pirmā diena. Ielas daudz maz esot iemācījies, bet nu ar numuriem vēl lāga nevedas. Pasmaidu savu "pieklājīgo" smaidu un saku, ka viss kārtībā. Sākam braukt.
Pēc pirmajiem metriem man parādās aizdomas, ka šī ir ne tikai pirmā darba diena, bet pirmā diena pie mašīnas stūres. Viņš viennozīmīgi centās, bet, jo vairāk centās, jo trakāk gāja. Sarkano krāsu viņs nemitīgi jauca ar zaļo, pie zaļās stājoties un pie sarkanās - braucot. Brīžiem viņš atcerējās, ka nu tomēr viss ir otrādi un sāka braukt kārtīgi bremzējot pie sarkanās gaismas. Tad viņam ienāca prātā, ka satiksmes noteikumi ir iesācējiem.
Beidzot iemānīju viņu savas mājas mazajā ieliņā, bet vēl ir jātiek pāri nākamajam kalnam - čeka izprintēšanai. Neiegrimšu faktos (man ļoti gribas ēst un kā prioritāti izvēlējos izvilināt šo virknējumu no sevis, otrajā plānā atstājot vakariņas), bet pēc 5 minūtēm man jau viss bija rokā un vēl pēc minūtes pat tika atslēgtas durvis.
Labu apetīti un saldu dusu!
Man nepatīk naktī braukt ar taksi, jo īpaši kopš kāds vadītājs nokonstatēja, ka dzīvo netālu no manis, un piedāva man palikt pie viņa pa nakti.
Aizmugures durvis atslēgt var tikai šoferis.
Lūk, šovakar aizsēdējos darbā, jo visiem pēdējā brīdī vajag kaut kur lidot un kaut ko izlamāties un vēl nezin ko. Apriju savu naidu, pabeidzu zvanu un gāju uz stāvlaukumu. Tukšs. Pat sargs nozudis. Stāvu un salstu, stāvu un salstu. Paiet minūte, divas, trīs, piecas, zvanu kompānijai - jā, viņi zinot, šoferis esot apmaldījies. Stāvu tālāk, nav jau slikti - zvaigžņota nakts, putni pārojas, tikai auksts. Redzu, pie VID apstājas mašīna, kas attāli atgādina taksi, bet nu galīgi pretējā pusē. Pusminūti pastāv un aizbrauc.
Stāvu un salstu tālāk.
Beeeeeidzot piebrauc mašīna, tāpati, kas pie VID stāvēja. Taisu vaļā durvis. Nevaru attaisīt, ciet. Skatos uz šoferi lielām acīm, viņš neko. Beigās attopas un atslēdz durvis. Ieritinos aizmugures sēdeklī un uzreiz saņemu atvainošanās uzbrukumu - esmot pirmā diena. Ielas daudz maz esot iemācījies, bet nu ar numuriem vēl lāga nevedas. Pasmaidu savu "pieklājīgo" smaidu un saku, ka viss kārtībā. Sākam braukt.
Pēc pirmajiem metriem man parādās aizdomas, ka šī ir ne tikai pirmā darba diena, bet pirmā diena pie mašīnas stūres. Viņš viennozīmīgi centās, bet, jo vairāk centās, jo trakāk gāja. Sarkano krāsu viņs nemitīgi jauca ar zaļo, pie zaļās stājoties un pie sarkanās - braucot. Brīžiem viņš atcerējās, ka nu tomēr viss ir otrādi un sāka braukt kārtīgi bremzējot pie sarkanās gaismas. Tad viņam ienāca prātā, ka satiksmes noteikumi ir iesācējiem.
Beidzot iemānīju viņu savas mājas mazajā ieliņā, bet vēl ir jātiek pāri nākamajam kalnam - čeka izprintēšanai. Neiegrimšu faktos (man ļoti gribas ēst un kā prioritāti izvēlējos izvilināt šo virknējumu no sevis, otrajā plānā atstājot vakariņas), bet pēc 5 minūtēm man jau viss bija rokā un vēl pēc minūtes pat tika atslēgtas durvis.
Labu apetīti un saldu dusu!