Aizņemta diena
Šodien dikti darbīga diena bija. Sākās viss ar aizgulēšanos (kā parasti), tad pagūšanu uz vilcienu pēdējā brīdī (kā parasti), tad tikšanu līdz Rīgai, biļetes nopirkšanu, Tukuma vilciena sagaidīšanu.
Šoreiz biju pacentusies un izvēlējos vilcienu, kas ierastos Tukumā pusstundu pirms man tur vispār vajadzētu būt. Nolēmu novērst jebkādu kavēšanās iespēju. Dubultos (nezinātājiem - tieši pusceļā) vilciens apstājās un atteicās turpināt savu gaitu. Elektrības neesot. (Kad uzzināju iemeslu, garām dārdēdams pabrauca elektrovilciens uz Rīgu). Rezultējās tas viss, protams, ar panikas lēkmi no manas puses. Jāsaka gan, ka ierados tieši laikā, minūti minūtē.
Pēc paciemošanās pie ārsta, devos tālāk uz rentgenu. Tur mani palūdza piespiesties. Kad piespiedos, palūdza piespiesties vairāk. Piespiedos vairāk. Tad saņēmu uzbļāvienu: Piespiedies taču kārtīgi vienreiz! Nu neko, piespiedos, ievilku un aizturēju elpu un drīkstēju ģērbties un lasīties prom. Jau ejot pa durvīm ārā, dzirdēju ārsti/māsiņu sakām, ka viņa šodien jūtoties it kā būtu šmigā. Diez kādas tur bildītes būs sanākušas.
Paveikusi visus šos svarīgos darbiņus, protams, sajutos izsalkusi un devos meklēt ēdamvietu. Padzirdēju, ka esot Tukumā picērija atvērta. Neba nu tas sliktākais variants būtu. Aizgāju, ieskatījos, apgriezos un devos prom. Galamērķis - Tukuma slidotavas restorānbistro. Slēgts. Tad kaut kur atmiņas nostūrītī uzausa tāds pasākums vārdā "Karē". Cik atcerējos, ēdiens tur bija tīri labs un katrā ziņā ne atsildīts. Iegāju pa durvīm un sastingu. Biju atpakaļ 90tajos. Bet nu garšoja labi un porcija bija samērā milzīga, turklāt ēdiens bija izmērcēts tikai majonēzē, ar kečupu bija paskopojušies.
Sevi pabarojusi (ēst man negribējās līdz kādiem 20.00) nokāpu līdz autoostai, ierausos autobusā, kurš kā uz pasūtījuma piebrauca reizē ar manu ierašanos un devos tālāk virzienā uz Rīgu. Jauntukuma pieturā stāvēja trīs cilvēki un suns. Burvīgs haskijs. Smaidošu seju, priecīgs un visnotaļ nolēmis braukt kopā ar kādu otrklasnieku. Vairākas reizes viņš tika izcelts no autobusa durvīm, līdz beidzot viņam paveicās un viņš, joprojām priecīgs un smaidīgs, asti luncinādams, izskrēja cauri visam autobusam, pasažieru degunus piepildīdams ar slapja suņa smaržu un autobusa salonu ar smiekliem. Beigu beigās jau izvilināja šuni ārā, bet ar to vien viņš nepadevās un kādu gabaliņu vēl paskrēja līdzi autobusam. (Tajā brīdī gan man bija aukstas kājas, ka zem busa nepaskrien!)
Ak, un jā, vakarā, protams, demolētājas :)
Viena diena, bet tik daudz mazu mazītiņu piedzīvojumu :)
Šoreiz biju pacentusies un izvēlējos vilcienu, kas ierastos Tukumā pusstundu pirms man tur vispār vajadzētu būt. Nolēmu novērst jebkādu kavēšanās iespēju. Dubultos (nezinātājiem - tieši pusceļā) vilciens apstājās un atteicās turpināt savu gaitu. Elektrības neesot. (Kad uzzināju iemeslu, garām dārdēdams pabrauca elektrovilciens uz Rīgu). Rezultējās tas viss, protams, ar panikas lēkmi no manas puses. Jāsaka gan, ka ierados tieši laikā, minūti minūtē.
Pēc paciemošanās pie ārsta, devos tālāk uz rentgenu. Tur mani palūdza piespiesties. Kad piespiedos, palūdza piespiesties vairāk. Piespiedos vairāk. Tad saņēmu uzbļāvienu: Piespiedies taču kārtīgi vienreiz! Nu neko, piespiedos, ievilku un aizturēju elpu un drīkstēju ģērbties un lasīties prom. Jau ejot pa durvīm ārā, dzirdēju ārsti/māsiņu sakām, ka viņa šodien jūtoties it kā būtu šmigā. Diez kādas tur bildītes būs sanākušas.
Paveikusi visus šos svarīgos darbiņus, protams, sajutos izsalkusi un devos meklēt ēdamvietu. Padzirdēju, ka esot Tukumā picērija atvērta. Neba nu tas sliktākais variants būtu. Aizgāju, ieskatījos, apgriezos un devos prom. Galamērķis - Tukuma slidotavas restorānbistro. Slēgts. Tad kaut kur atmiņas nostūrītī uzausa tāds pasākums vārdā "Karē". Cik atcerējos, ēdiens tur bija tīri labs un katrā ziņā ne atsildīts. Iegāju pa durvīm un sastingu. Biju atpakaļ 90tajos. Bet nu garšoja labi un porcija bija samērā milzīga, turklāt ēdiens bija izmērcēts tikai majonēzē, ar kečupu bija paskopojušies.
Sevi pabarojusi (ēst man negribējās līdz kādiem 20.00) nokāpu līdz autoostai, ierausos autobusā, kurš kā uz pasūtījuma piebrauca reizē ar manu ierašanos un devos tālāk virzienā uz Rīgu. Jauntukuma pieturā stāvēja trīs cilvēki un suns. Burvīgs haskijs. Smaidošu seju, priecīgs un visnotaļ nolēmis braukt kopā ar kādu otrklasnieku. Vairākas reizes viņš tika izcelts no autobusa durvīm, līdz beidzot viņam paveicās un viņš, joprojām priecīgs un smaidīgs, asti luncinādams, izskrēja cauri visam autobusam, pasažieru degunus piepildīdams ar slapja suņa smaržu un autobusa salonu ar smiekliem. Beigu beigās jau izvilināja šuni ārā, bet ar to vien viņš nepadevās un kādu gabaliņu vēl paskrēja līdzi autobusam. (Tajā brīdī gan man bija aukstas kājas, ka zem busa nepaskrien!)
Ak, un jā, vakarā, protams, demolētājas :)
Viena diena, bet tik daudz mazu mazītiņu piedzīvojumu :)