Lobstrominous

Reizēm tas acīmredzamais vienkārši "iedod pa pieri" un tad jau tu atkal attopies sapaniķierojusies un skumja.

Es nekad neesmu bijusi baigā skaistule, ne maziņa, ne pusaudze, ne jauniete. Tā ir, tu pārdzīvo un tad paaudzies un tad šo faktu vienkārši akceptē, izstrādājot dažādas papildus aizsargreakcijas. Dzīve.

Tomēr man vienmēr ir bijuši trīs "elementi", kas ļāvuši ar šo dabas dodo faktu samierināties - acis, mute un, jā, mati.

Kauns jau atzīties, bet... par spīti visiem dzīvības riskiem, nāves briesmām un regulārai indēšanai, tas, kas mani skumdina visvairāk ir matu izkrišana. Un tas mammas šorīt izteiktais komentārs, ka pakausī jau vietām ir pliks, manī iekšēji izraisīja līdzīgu reakciju, kādu sajutu, kad ārste pateica par vēzi.

Mans šī brīža skaistuma kopsavilkums? Acis? Jau divus mēnešus viena ir zila. Mute? Kad esmu skumja vai satraukusies, kožu lūpās. Nav estētiski. Nu, un mati...?

Ehh, laikam jau tomēr sekla esmu gan.