Lobstrominous

Šodien cītīgi mācījos eksāmenam, līdz apnika, nolēmu atkārtot vakardien apgūto un pasveicināt sauli pa jogu modei. Sveicināju, sveicināju līdz konstatēju, ka baigi daudz brūnu matu pa grīdu sakrājies. Radiācija, mlj :) Aptinu lakatu ap galvu un mācījos tālāk. Šodien arī bija tā diena, kad viena pati izgāju pastaigāties. Aizgāju līdz veikalam un pati maizi nopirku, ne dienu bez jauniem sasniegumiem!

Tā tas ir šodien, decembra sākumā bija mazliet citādāk.

Katru dienu obligātā pastaiga pāris minūšu garumā kāda "atbildīgā pieaugušā" pavadībā. Rekordīgi - no ceturtā stāva nokāpu bez elpas atvilkšanas. Un tad drausmīgs nogurums, nogurums, nogurums un apmierinājums pašai ar sevi - re, kāda malace, līdz trolejbusa pieturai šoreiz aizgāju. Un pārbīlis, par šādu uzdrīkstēšanos. Aizbraucu, nogriezu matus. Uzdrīkstēšanās.

Ar matiem gan beigās traki sanāca. Vispirms neļāva mazgāt, pēc tam nevarēju pati pamazgāt, jo dušas strūkla radīja aptuveni tādu pat sajūtu kā skriešana ar galvu sienā.

Tad jau atceļoja Ziemassvētki, es aizceļoju līdzi uz Tukumu. Garākas pastaigas, joprojām "atbildīgā pieaugušā" pavadībā. Mazliet savādi bija greznojot eglīti, uzkar pāris mantiņas, sakod zobus un skaiti sev - tagad nedrīkst noģībt, tagad nedrīkst noģībt, dieva dēļ, neģībsti. Sakost zobus, pasmaidīt un karināt nākamo rotājumu. Zobi gan laikam būs pulverī pārvērtušies.

Vienvārdsakot, decembris bija mans kauna laiks. Tas, ko pamatā darīju bija - nīkuļoju. Daktere bija parakstījusi miera režīmu, tad nu arī mierojos, neko nedarīju un principā pati kavēju savu atveseļošanos.