Lobstrominous

Sestdien man gadījās tas lielais, lielais prieks apmeklēt Metallica koncertu. Īsi pirms pirmajiem iesildītājiem sajutu dzenošu vēlmi apmeklēt dāmistabu. Lēnu garu aizčāpoju līdz ap stūri esošajai telpai un nostājos rindā tieši laikā, lai palaistu garām bariņu apsargu, kuri devās izpalīdzēt kādai noklīdušai dvēslei - puisim biki sajuka un bija ieklīdis dāmu tualetē, apjukumā bija nogūlies uz grīdas un gaužām sareibis. Tā nu nācās apdraudētajām lēdijām saukt pēc sargiem, lai taču ved to dīkdieni prom! Aizveda ar', ar vārdiem, ka šim nu koncerts būšot beidzies.
Bet ne par to ir stāsts. Šajās rindiņās puisis ir tikai iesildītājs. Galvenā varone tovakar bija gluži cita būtne, kura kopā ar draudzeni bija sajutusi vēlmi pēc šīs īpašās telpas apmeklējuma. Draudzene gan tik ļoti nekāroja tikt tālāk, tādēļ netīši kļuvu par liecinieci šai vārdu apmaiņai:
- Zini, man tomēr īsti negribas. Es iešu tevi pagaidīt pie bāra.
- Pie bāra? Pie kāda bāra?
- Zini, šeit ir mini-bārs!
- Mini-bārs? Nu labi, tu tikai nepazūdi!
Diez kurā brīdī koncerts beidzās šīm dāmām?