nu redzi tā varbūt ir tikai vārdu spēle. kad ir mīlestība - naids izpaliek.. ir naids nav mīlestības. reizē šie abi nevar pastāvēt, bet var būt, var. notiek jau brīnumi uz pasaules :) naids īstenībā ir kaut kas līdzīgs skaudībai - es to no sevis esmu izpreperējis, tici man daudz ir justs gan viens, an otrs. ļoti ritmiski es nolēmu nokāpt no šīs "platformas" un tagad šaujāsprātā doma pēc domas - nezinu vai tev tas varētu būt interesanti, bet redzi mīlestībai ir zināms sakars ar iekāri un vēlmi pēc tā, kas jau ir tevī, bet vēl nav iegūts taustāmā veidā. junga arhetipi. anima - animus. tātad tu apriori izdomā cilvēku, kas būs tevī un kādas sajūtas jūs sagaida, tomēr ne vienmēr tā notiek.. iemīlēšanās ir narkotisks process. izdalās ķimiski savienojumi, kas leik šauties debesīs, jo beidzot tev ir viņš. tam nav pretstata. <-> šiem kolosālākajiem dzīves mirkļiem īpaši, ja esi vēl bērns.. kāds biju es un arī Tu droši vien tajā laikā. īstajā. pēcāk mēs jau sastopamies ar kaisli un iekāri. ģimeniskāku modelīti. cilvēks kļūst par lietu. (..) un tad kad tev viņa vairs nav, var raudāt par pirmajiem mirkļiem bet patiesībā, varbūt, mēs tikai jūtamies pilni ar indi tapēc, ka vairs nav kaut kā, kas varbūt kādreiz būs citiem :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

jā,jā tev tasinība,ka ir vai nu mīlestība vai naids.abi reizē nu nekādi nevar būt,bet tā mīlēšana var novest pie tā naida,tad ja Tev kaut vai tikai šķiet,ka tas cilvēks tev dara apzināti pāri..bērns vēl manī noteikti dzīvo.tapēc jau tā sāp.
kapēc cilvēki raud ja kāds viņu pamet tā pat vien vai aiziet no šīs pasaules pavisam?man patīk atbilde uz šo jautājumu-tapēc,ka viņam sevis vienkārši žēl..

(Reply to this) (Parent)