Cirmuļa atklāsmes

vienas mazas sacīkstes ar laiku ir galā.
bet laiks nav uzvarēts - laiks ir tikai mazliet piekāpies.
kauja ir galā, bet karš vēl ne.
un šonakt man sapnī noteikti rādīsies garas bitu virknes, kas pārvietosies ar regulāriem intervāliem smalki izsecināmos virzienos saskaņā ar dzelžainas loģikas principiem.

Sun Microsystems nupat atsūtījuši man entuziastisku meili ar nosaukumu "Do More With Your Virtualized Environments"
aha, dažas domas nāk prātā pašas no sevis, ko es vēl varētu ar to virtuālo kasti izdarīt...

njā, pačibēja atkal mana cerība tikt galā ar linuxa uzdevumu vienas dienas laikā un aiziet gulēt pirms 3iem tajā pašā naktī.
viņš mani nemīl. viņš vienkārši mani nemīl.
and I can't make you love me if you don't.
and you can't make your drives feel something they won't.
here in the dark, in these final hours,
I will lay down my keyboard
and unplug the power,
so you won't,
no, you won't
have the chance to kill me...

(paldies, paldies Džordžam par bekvokālu un iedvesmu)

ieslēdzot tumbiņas, netīšām piebakstu ar roku kontaktam - un tumbiņās atskan dziesma.
vai esmu kļuvis par telepātu?
nē - es esmu rādiō!

every breath is a torture.
this night I should disappear.
but in vain do I look forward to the end,
my hope is wasted.
my breath is never through.
for life goes on,
and I do, too.
still
and again.
this time I cannot be wrong.
there will be no cancellation
with every trip, bruise, scar,
every organ lost,
I'm only more sure -
I never wanted anything more.
so why the desperation?

redzēju vakar veikalā Populāru Cilvēku. viņš stāvēja rindā rimčukā taisni aiz manis.
no sākuma gribējās pastāstīt draugiem, bet tad nodomāju:
neteikšu neko. tas būs mans un Populārā Cilvēka mazais noslēpums.

āāh, sēdēju šodien lekcijā un domāju: mēs visi esam sievietes. uz ko tas būtu?

noskatījos šovakar "Krēslas" otro daļu "Jauns mēness" un nespēju turēt muti - man jāpauž savs viedoklis.
kritika vienkārša - pārāk liela paļāvība uz pirmās filmas panākumiem.
bija arī labi kadri filmā, bet tie neizvilka visu gabalu. sākums likās vienkārši smieklīgs, ja ne pat neveikls. beigas bija salkanas. lai kā biju nodomājis pretoties brīdinājumam no paziņu loka, takš tomēr vilku brālības piedzīvojumi bija filmas labākā daļa.
visumā šitais kino mani galīgi neaizrāva. varbūt no trešās filmas kas sanāks. es jau esmu, khekhem, optimists. mēneša filmas gods nav atņemts no 2012 ķepām.

šobrīd es fascinējos par Niku Keivu un viņa sliktajām sēklām.
vispār viens pats Niks Keivs ir dikti gotisks, bet atšķaidītā formā - neatvairāms.
piemēram, jūtūbā ir tāds video, kur viņš dzied kopā ar Kailiju Minogu dziesmu Death Is Not the End. un Kailija ir tik optimistiska un pozitīva (nāve nav gals - priecājies, tauta!), bet Niks - tik gotisks (nāve nav gals - s**i vēl nav beigušies...).
lūk.
tādas manas dienas ap 0:36

Mūzika: NC & the Bad Seeds - Dig Lazarus Dig

dzīvē ir tik daudz negāciju.

tāpēc pastāstīšu pārmaiņas pēc, kas man patīk:
reālistiskas filmas un nereāli notikumi,
pārlūkprogrammas, kurās atvērta tikai viena cilne,
jebkuri griesti saulesgaismā,
fotoaparāta fotografēšanas klikšķi,
silts betons un lieli akmeņi,
priekšējais pasažiera sēdeklis automašīnās,
silts lietus un mežaini kalni,
koks, koki, visās formās un pielietojumos,
pilnmēness un slapjš asfalts,
šķērsielas un parki,
varas sajūta pār savu dzīvi, ejot kājām tā vietā, lai brauktu ar sabiedrisko transportu
un vēl daudz kas cits.

un vēl man patīk izgudrot filmu nosaukumus un anotācijas, tikai trūkst pacietības rakstīt scenārijus...

:)

someone mentioned anesthetic awareness.
shit, I never wanted to know such a thing was possible.

un vispār mūsu planētu diezin vai sagraus dabas kataklizmas - drīzāk jau īpašumtiesības.

Laiks uz brītiņu pazūd, lietus vai alus dēļ, vai varbūt to aprij visas tās lietas, kuras man bija jāizdara šodien un nevienu no kurām es neesmu izdarījis, un bezlaicīgums norauj man jumtu - es sēžu gultā un vienkārši skatos griestos un smejos, un dziedu līdzi visām dziesmām radio, bet datora ekrānā tikmēr Niks Keivs un Pollija Džīna Hārvija burtiski apēd viens otru, pat neizģērbjoties. lallalalalā, lallalalalī, a little bird lit down on Henry Lee...

Mūzika: Nick Cave & PJ Harvey - Henry Lee

I used to think nothing was impossible.

That was before I installed Ubuntu 9.10.

noskatījos šodien 2012 kinoteātrī, ar platu smaidu sejā.
biju jau piemirsis, cik ļoti man patīk noskatīties, kā tiek iznīcināta civilizācija.

it is my opinion that only supporting roles are a truly entertaining task for an actor. there is nothing questionable, gray, uncertain or sane about the leading acts, and without these qualities any task is oversimplified.

ir tik grūti iestāstīt sev, ka tu esi kaut kā vērts arī tad, ja to tev katru dienu neatgādina citi.

Mūzika: Tri oresky pro popelku - Karell Gott

kādudien es tomēr atkal kaut kur aizbraukšu :)

Mūzika: Michael Buble - Home

hello from Ubuntu!
tā vietā, lai izpildītu savu mājasdarbu pusstundas laikā, es uzstādu savā datorā Linux Ubuntu un sešas stundas nodarbojos ar nespēju atrast veidu, kā rakstīt latviešu valodas speciālās rakstzīmes ar apostrofa palīdzību!
urā man un manai vienai ar pusi smadzeņu šūnai!

brūss springstīns ir on fire, bet man cietais disks apgalvo, ka viņam neesot unallocated space.
esmu šokā.

Mūzika: Bruce Springsteen - Fire