Cirmuļa atklāsmes

that night he broke a fence pole on his way home and did not leave a note offering to pay for it. it was a big step for him.

pēc vakardienas peregara ar mājasdarbu pildīšanu es šovakar nemācos.
šovakar es ar brillēm matos un pildspalvu zobos lasu un parakstu līgumu ar lattelecom un tā neskaitāmos pielikumus.

Garastāvoklis:: detective Monk in action

šodien nodevu mājasdarbu, viss it kā labi, pat lepojos ar sevi. bet tad uzreiz sarāju: cilvēks ar iedomātu maniakālo depresiju nedrīkst riskēt ar pārmērīgu laimes izpausmju izsaukšanu...

mani mulsina manu draugu iemīlēšanās - tas notiek it kā tik viegli un dabiski...
man nesanāk.
gandrīz vai kā bērnībā, kad citiem ir tādas lelles un šitādas mašīnītes, bet tev tādu nav. un tad rodas iekšā tāds kā melnais caurums un gribas skatīties uz providenci un izmisīgi prasīt: "kā tad tā, nu kā tad tā?" un jocīgi tas, ka tā nav ne greizsirdība, ne skaudība, vienkārši tāds kluss jautājums: "kāpēc par mani tu nepadomā?" un vēl jocīgāk tas, ka gribas zināt atbildi.

pirmajā brīdī es nesapratu, tieši cik liels ir nezvērs - tas stāvēja uz pakaļkājām puķupodā un kustināja taustekļus. nezinu, vai tās bija taustekļu saceltās vēsmas vai nezvēra ciešais skatiens, bet es sastingu un lēnām pagriezos, lai stātos aci pret aci ar baiso ligu. gandrīz minūti es ar šausmām vēros uz plēsēja un maitēdāja žokļiem, trulajām acīm, spalvaino snuķi un draudīgi saliektajām ķepām. tas šķita ošņājam gaisu, novērtējam īsāko ceļu līdz gulašam. tas turpināja blenzt, un es lēnām virzījos uz durvju pusi. kājas likās svina pielietas, bet vienlaicīgi muskuļi no sasprindzinājuma trīcēja, un man bija bail pakrist, jo nezvērs noteikti nelaistu garām tādu izdevību. vannas istabā bija noglabāts mans galvenais un vienīgais ierocis - aerosols Kobra. ar to tad es metos virsū nezvēram, izkliedzot kaujas saucienu: "Mirsti, mērgli!" laika matērija šķita padodamies, mēs lēcām abi - es ar sprauslājošu aerosolu, viņš - aiz skapja, un nepilnu pāris sekunžu laikā cīņa bija galā. vai arī tā šķita. pēc minūtes nezvērs parādījās uz skapja stikla durvīm, tas kliboja loga virzienā, taču es vairs nebiju noskaņots uz pamieru vai izlīgumu - "take no prisoners," es nočukstēju un avīze manā rokā sakļāvās ap nezvēra rumpi. šausmās un pretīgumā es atstreipuļoju no kaujas lauka, apsēdos uz ķebļa un vēros postažā, kuras vidū salauztām kājām un salocītu snuķi gulēja baisais dzīvnieks - tarakāns...

taisu gulašu un domāju:
mēs kā suga vienkārši neesam spējīgi aiz sevis novākt. nav lielas atšķirības, vai es noslauku pārlijušu tomātu mērci ar papīra dvieli, trauklupatu, roku, kaut vai nožāvēju ar fēnu - es patērēšu vai nu kokus, vai ūdeni, vai elektrību, visas šīs darbības galu galā aptuveni vienādā mērā ietekmēs apkārtējo vidi, un visbeidzot viss atkal būs jāizdara dabai pašai. droši vien laiku pa laikam daba pie sevis nosūkstās: "nevajadzēja šitos laist pasaulē, d***ā darbs un materiāls..."

balodis ir vienkārši lidojoša vista. bet miera simbola vēsture būtu varējusi izvērsties pavisam citādi...

If I'm ever wrong, I wish I knew I was wrong only after a while. Knowing such things anywhere within two days of the case is very taunting.

lūk, kas mani interesē:
vai ir tiesības stulbam cilvēkam dzīvot pasaulē? un, ja ir, tad kāpēc?
un tas nav uzbrukums - man vienkārši apnicis pastāvīgi taisnoties, ka neesmu ģēnijs.
nez, kur tos stulbos jautājumus te varēja uzdot...

- yes, i'm not ok, thank you.

i remember, in school essays, my literature teacher used to point out to me that i was trying to make things look more complicated than they were, trying to go into depths that weren't there.
well. it was just never less complicated to me.

es pieņemu faktu, ka šī nakts beigsies un tad atkal būs vēl viena diena, kā savu daļu kompromisa - tāpat kā, pieņemot sieviešu emancipāciju, ir jāpieņem fakts, ka nāksies arī strādāt un pelnīt pašai. bet tas nenozīmē, ka man patīk par šo kompromisu maksāt. es joprojām ceru, ka plkst. 1:35 naktī varētu būt vēl kādas 72 stundas. bet daži cilvēki grib mosties un sākt atkal kaut ko darīt un veidot, un tā kā viņi to darīs tik un tā, kaut arī būtu tumsa un nakts, tad - lūdzu, cienītie, tas viss jums, lai notiek, būs diena.

is there such a thing as non-romantic love affair?

eh, guess I'm just hoping to become gay... lesbians do seem to be people worthy of sane, sentient love.

i see quite clearly why i'm not married, not in a relationship or even dating.
every time i try it is the same funny story - i have fun for ten minutes and then the conversation breaks, i try to do something to please them, talk more so they can relax, try to look confident, look like i'm where i want to be, but actually i'm already bored. and i'm not that interesting myself.
i guess i just don't have anything much in common with people. apart from being boring.

domāju, ka rītvakar varētu atkal izmēģināt "kontaktus ar svešiniekiem". tas omegle pasākums bija aizraujošs - no ~10 kontaktiem 1 sakarīgs. bet 1 tomēr! un es joprojām pārdzīvoju, ka SkypeMe ir likvidēts - tas bija kā sakari starp two consenting adults. leģitīma perversija. never better. noķer parasto vidusmēra seksa meklētāju un informē viņu par dzīves jēgas problēmām vai pēdējām tendencēm eksistenciālisma filozofijā... ehh, those were the days, those were the laughs...

vispār dikti gribas sadzerties kaut ko vieglu, alu vai vīnu, pasēdēt ar draugiem vēlu vakarā pustumšā klubā/bārā/u.tml.iestādē, ne par tēmu izsmieties, piemēram, par savām kurpēm vai siera standziņām un tad uz rīta pusi, ap trijiem, pa tumsu grīļoties mājup, tīri sociālpolitiska spīta pēc bez taksometra pakalpojumiem. diemžēl tagad mani labākie draugi ir emigrējuši, un paliekošie būtu pierunājami tikai uz ekstrēmu - picas ēšanu līdz 21:00 vai arī smagu piedzeršanos un mošanos sabiedriskajā tramvajā 7os no rīta. es ilgojos pēc tās viduvējās neprātības.

mani šodien uzslavēja :)
nē, pat ne šodien - šoVAKAR :)
atklāti atzīstu, ka es smaidīju līdz ausīm un ilgi aplaudēju sev.
vēlreiz atgādinājums, ka citi cilvēki mani uztver kaut kā citādāk nekā es. jo es ta zinu, ka esmu mākslīgā intelekta produkts ar gļukainu realizāciju - bet viņi mēdz arī padomāt, ka man nav ne vainas. jocīgi, jā, es zinu... but as long as I'm in this virtual reality - I might as well have fun...

tā, saņemamies!
piebāzīšu vaigus ar rasolu un centīšos izdomāt programmu.
es nemaz nesatraucos, es to spēju.
(omgomgwtfisthis?canyoudothat?canIdothat?whydoesthatstickinthereandwtfamIsupposedtounderstandfromthis?!?)

funny, how I used to long for a purpose, being a necessary little wheel in the big machine - and now the last thing I want is to be useful.
I want to be completely irrelative to the world at this moment, have nothing to do with beneficial and valued functioning, and see nobody looking up to me.
I wonder if it's too much or too little human influence.

skatos k.d. lang koncertu fragmentus. viņai ir brīnišķīga balss, un, lai to demonstrētu, viņai nav nepieciešams piebārstīt savas uzstāšanās ar kaut kādiem nesakarīgiem treļļiem un jē-jē brēcieniem. turklāt k.d. lang vislabākā ir tieši uz skatuves - viņa prot tricināt griestus un pieklusināt balsi tieši vispiemērotākajā brīdī, tieši tad, kad vajag. un es nevaru noklausīties veselu viņas albumu no vietas, bet skatīties koncertierakstus varētu stundām ilgi, to gan. viņa mani fascinē. viņas balss un seja kopā ir savādi skaista kombinācija, dīvaini skaista, jo viņa tiešām izskatās vairāk vīrišķīga nekā sievišķīga, bet vienlaicīgi...
watch this: http://www.youtube.com/watch?v=oaHZNTd-YVY

un tad es aizdomājos, ka viņa ir (saskaņā ar Wikipedia) known for being a vegetarian, an animal rights advocate and openly lesbian, turklāt budiste un kanādiete. dažus no šiem raksturlielumiem man arī sev gribētos, bet īsti nevelk tomēr. un tad vēl - šeit, Latvijā, to mierīgi varētu īstenot, bet viņpus okeānam ASV visi izklausās esam tik politiski, ka tur tas laikam arī ir sarežģīti. atceros, kaut kur bija kultūrspecifiskie sarunu temati aprakstīti, nu, piemēram, ka Francijā neesot pieņemts tādā draudzīgā sarunā apspriest politiku un ko nu tur vēl, tad, lūk, pie mums it kā visu ko varētu apspriest, bet vienkārši negribas - jo mēs pārsvarā visu nīstam vai nicinām, tikai neko nedarām, lai to labotu. atrodi pie mums pārliecinātu "tautas partijistu" vai "zaļo zemnieku" utt., bet ASV, piemēram, lielais vairums ir republikāņi vai demokrāti. bet es jau sāku muldēt pilnīgi nesakarīgi. velti izlīdu no migas, jālien atpakaļ.

es domāju, kas gan ar mani ir noticis?
es pārvācos uz vienistabas dzīvokli dzīvot kopā ar mammu, man nav naudas un es nestrādāju un par to ārkārtīgi priecājos, visu rītu veicu sāpīgas skaistumkopšanas procedūras, jo bikses ir beigušās, bet es labāk vilkšu svārkus, jo esmu par slinku, lai meklētu jaunas, turklāt jau divas dienas es skatos filmas par datornūģiem un jau sāku smieties par 15 gadu veciem izteicieniem par RAID un 1GB atmiņas satriecošajām iespējām. bet labi tomēr, ka es studēju šito, lai nu kāds man tur talants/talanta trūkums. jo es zinu dzīvē pašu svarīgāko - es neciešu ekonomiku. tātad, kamēr vien es nestudēju to, viss ir kārtībā.

and I'm not miserable, no.

I would like to keep my promises tighter than I can.