Cirmuļa atklāsmes

My love for you
is not a child's love for his toy
I'm hurting you
not out of not knowing
Everything I do to you
can't you see that I enjoy it

your tentacles and wings
your legs and eyes
come across so silly
and come off so easily
look at what I've done
but I'm not sorry
I only wish it were more fun

interesanti:
saskaņā ar populāru viedokli psiholoģiju dodas studēt cilvēki, kuriem pašiem ir psiholoģiskas dabas problēmas, kuras viņi cer atrisināt ar attiecīgo zināšanu palīdzību.
tādā gadījumā - kur paliek analogs viedoklis par smadzeņu ķirurgiem, ekonomistiem un kodolfiziķiem?

vaj, šodien ir otrdiena!
un es dzīvoju pārliecībā, ka ir pirmdiena...
lai gan... ja ne rēķinu maksāšana, man vēl joprojām būtu 1998. gada augusts...

tik daudz pretsāpju līdzekļu neesmu lietojis kopš... nē, nekad neesmu lietojis. es pats sev esmu slavens ar zāļu nelietošanu. bieži tās nelietoju arī tad, ja kāds man tās ir izrakstījis. sasodīts, es pat pie ārsta neeju, lai tikai man zāles neizrakstītu. bet, kad iegāju aptiekā paprasīt kaut ko pret zobu sāpēm, lai iztiktu līdz pirmdienai, kad zobārsts, cerams, beidzot izdauzīs man tos pāris kosmopolītiskos zobus, aptiekāre negribīgi šķīrās no solpadeīna paciņas, caur zobiem piebilstot: "tas gan neaizstāj zobārsta apmeklējumu" un veltīja man nicinošu skatienu ar zemtekstu: "kas i, amfetamīniem nesanāk naudiņas?". jā, es gan esmu tas riktīgais tips.

aizgāju apskatīties, kas notiek tualetē.
mēs jau zinām, tā ir labākā vieta visā birojā. tā nav labākā vieta tikai īsu laiku pavasarī un rudenī - tajā pašā visneērtākajā laikā, kad apkure ir atslēgta, bet gaisa temperatūra par zemu, lai būtu patīkami uzturēties kā ārā, tā iekšā. jo tualetē ir gan radiators, gan ventilācija - ziemā silti, vasarā vēsi, viss kā vajag, bet pavasarī un rudenī paliek tikai ventilators.

šodien tualetē nekas nenotiek. mazliet paākstījos pie spoguļa (ar tām pašām zobu sāpju grimasēm un klusiem draudiem saviem zobiem tos izdauzīt ar ziepju trauku), ākstījos piecas minūtes un vienlaicīgi mazgāju rokas. visas piecas minūtes. atcerējos, ka kāds draugs man teica, ka mazgājot rokas daudzas daudzas reizes dienā un tā esot "mānija". es arī mazgāju rokas sazin cik desmitus reižu dienā, bet nedomāju, ka tā ir mānija.
vārds "mānija" ir mazliet mulsinošs, jo man personīgi saistās ar vārdu "maniaks". tātad esmu roku mazgātājs maniaks?

aj, tā sagribējās palasīt kādu skaistu blogu -
ziniet, ir tādi blogi, kur cilvēki ieraksta nevis savas ikdienas rūpes, bet stāstiņus - bija tāds par picu izvadātāja piedzīvojumiem, bija par argentīniešu mājsaimnieces pārdomām, bet nu stāstiņi! nevis - man šodien zobi sāp... booooring...
bet kam tad te ir laiks lasīt blogus.. nē nē... man jau nav...

man atkal sāp zobi.

kad nesāpēs, pateikšu.

nū, tas varētu būt ļoti tālu... bet runāties gribēsies... tāpēc pateikšu arī, kad sāpēs!

man sāp zobi.
bet šorīt es ciešu.
ko var zināt - varbūt no manis sanāks neslikts moceklis!

nav jau tā, ka man nebūtu jautājumu. bet ir gadījumi, kad labāk vienkārši ļaut kādam citam visu noskaidrot. piemēram, maniem zobiem es varētu pajautāt "nu un uz kurieni tagad ir jālien? 25 gadu vecumā? kur ir tā eldorado zeme, kur fluora upes un kalcija kalni, kur visiem zobiem labi klājas? vai tad nu tiešām manā kreisajā žoklī tas viss būtu atrodams?" bet laikam vienkārši zāle otrā krastā vienmēr zaļāka un zobbirste otrā žoklī vienmēr mīkstāka. turklāt tas jautājums ir anestēzijas transa brīdī izsakāms.

es paļaušos uz zobārstu. bet zobārsts mani pieņems tikai pirmdien. nē, ne šodien, nākampirmdien. pagaidām es tikai baidos, ka pretsāpju tabletes varētu izraisīt pieradumu, vēl pirms būs pienākusi tā pirmdiena. ko tad? ibumetīns, solpadeīns, neangīns, aspirīns, saridons - vairāk nevaru iedomāties. kad tie būs izsmelti, tad paliks tikai nelegālie pretsāpju līdzekļi.

un angliski tas vārds ir daudz labāks - painkiller. sāpju slepkavas. ņam.

tagad, ceturtajā dienā kopš zobusāpju sākuma, kārtējās pretsāpju tabletes remdinošā iedarbība piecas minūtes pēc iedzeršanas ir mierinoša, kā belziens ar vāli pa pakausi. es ieslīgstu transā un kustos līdz ar ūdenszālēm, akvārijs šūpojas šurpu turpu, šurpu turpu, vilnīši atmirdz saules gaismā, un butaforiskas zivis man jautā kaut ko par vecām e-pasta vēstulēm. es pasmaidu un nesaku neko - kam gan zivīm vajadzētu manus vecos e-pastus...

myself and I, we are the best sisters ever.

ja man šobrīd pajautātu, ko es domāju par pašreizējo valsts valdību, es godīgi un precīzi varētu atbildēt: "Es nezinu."
mana dzīve ir pārpilna darba, bet darbam nolaupītajos aizmirstīgas atpūtas brīžos politiskā situācija mani interesē tikpat maz, cik kuru katru ierindas ķīnieti, jeb nemaz. un tā tas ir, un tā tas notiek. viss jau ir vairāk vai mazāk, vai ne, bet tomēr gribētos atpūsties reizēm, līdzīgi tam, kā to dara citi cilvēki, kas strādā mazāk par 16 stundām dienā. jo pēc pirmajām 10 darba stundām dienā, gribi negribi, sāk zust koncentrācijas spējas. un tad gribas aiziet uz veikalu un nopirkt... kondensēto pienu, vai. vairs nezinu, ar ko tādu varētu sevi mierināt. gribas, mājās ejot, ieklīst bioloģijas fakultātē un pasēdēt lekcijā par krustziežu dzimtas īpatnībām. gribas uzzināt visādas ar darbu nesaistītas lietas. tikai pusstundu pēc darba jau nāk miegs un acis pašas aizkrīt, un pavisam negaidīti es pamostos dīvānā ar vakariņu šķīvi rokā. nē, es zinu, man taču bija dižas domas, par to, kā sevi nemocīt monotonā darbā un doties tā vietā ceļot pa pasauli, cenšoties palīdzēt nabadzīgiem cilvēkiem un izmirstošiem tīģeriem, un apdraudētiem ķērpjiem, vienlaicīgi piepildot kāri uz zilajām tālēm un ... bet laiks iet un iet, un nekur es neceļoju. un nedēļas zaudē nozīmi, mēneši zaudē nozīmi, vēl tikai gadiem piemīt traģiskais laika gājuma skanējums. un redzi, ja tava dzīve tev neskan ne pēc kā laba, tad tā ir jāmaina, lai cik biedējošs nebūtu vārds "pārmaiņas", lai cik stindzinoša doma par tukšām ambīcijām un saraudinātiem tuviniekiem. jo reiz, vienā siltā vasaras dienā, es negribu būt tas drūmais tips, kas, kanālmalā apsēdies, pēkšņi sapratīs, ka ir palaidis garām desmitus vasaru bez piedzīvojumiem. tas tips es negribu būt.

palīgā!
man vajag atvaļinājumu!
tūlīttūlīttūlītuzvietas vajag!
esmu pārgruzīts un VĒL darbu man šobrīd piedāvā visi, kam nav slinkums.
nē, nu jauki, bet tieši šajā momentā es labprātāk gribētu ezermalā vārtīties pa zālīti.
un jau atkal man nav skaidrs, kurā momentā īsti aiziet pensijā un pārvākties uz laukiem, lai audzētu kāļus?

šodien tāda skaista diena...
fu-fu-ru-fu-fū...
vajadzētu uz jūrmalu braukt, futbolu paspēlēt...
ek, ko nu tur - labāk pasēdēšu darbā! te ir tik jautri - papīru kaudzes, pusei biroja nervu sabrukums, kas var būt labāks par šo!

esmu šodien ielīdis svešā sviestā - priecīgi maisos visiem pa kājām un īsti nevienam nepalīdzu.
kas tikai vēlreiz pierāda nodevīgo patiesību - esmu noderīgāks cilvēks, būdams skumjš un nomākts pesimists.
nu, bet nekas - lai jau pacieš, lai pacieš šodien, gan drīz atkal man būs depresijas zemā lēkme un visi varēs būt laimīgi.

Citāts no Vikipēdijas:
"While taking this oath the scout will stand, holding his right hand raised level with his shoulder, palm to the front, thumb resting on the nail of the little finger and the other three fingers upright, pointing upwards:--- This is the scout's salute and secret sign"
http://en.wikipedia.org/wiki/Scout_Promise

nē nu, man patīk - un kā tas tagad vairs būs secret? tagad visi zinās un varēs ielavīties neatpazīti skautu rindās! ak vai, ak vai, ak vai...

maikla džeksona cienīgām kustībām es izvairos no galda stūra un papīru smalcinātāja un ar virtuozu puspagriezienu uzšļūku krēslam, tik tikko paspējot uzmesties uz pašas maliņas, pirms krēsls ir aizripojis un pametis mani uz grīdas ar salauztiem sapņiem un sāpošu dibenu...

tāda mana šodienas proza.

ja tā padomā, es sev nekad neesmu pēc izskata paticis.
bet nu ķēpa, vai ne? iedzimt ķermenī, kas tev nepatīk.
un traki, ka arī citi tevi tajā pašā ķermenī redz.
tas nav vis svētdienas rītā ģīmi par maz uzkrāsot,
tas ir pilna laika līgumģīmis, kas tāds nu ir, kāds ir.
nav jau draņķīgs, bet nepatīk. vienkārši nepatīk.

šorīt uz skrējienu nesaņēmos.
sešos pamodos, možs un gatavībā, bet nogaidīšana mani pievīla - septiņos aizmigu nemaņā un nokavēju darbu.

gribas uz IT fakultāti.

bū.

ai, es zinu, es izdomāju!
es izgulēšos! kādudien... un tad! piecelšos no rīta sešos! un palasīšu grāmatu un liešu puķes līdz septiņiem! un tad iešu skriet parkā! un tad iešu uz darbu! un tas būs lieliski! jā!