Cirmuļa atklāsmes -

ja man šobrīd pajautātu, ko es domāju par pašreizējo valsts valdību, es godīgi un precīzi varētu atbildēt: "Es nezinu."
mana dzīve ir pārpilna darba, bet darbam nolaupītajos aizmirstīgas atpūtas brīžos politiskā situācija mani interesē tikpat maz, cik kuru katru ierindas ķīnieti, jeb nemaz. un tā tas ir, un tā tas notiek. viss jau ir vairāk vai mazāk, vai ne, bet tomēr gribētos atpūsties reizēm, līdzīgi tam, kā to dara citi cilvēki, kas strādā mazāk par 16 stundām dienā. jo pēc pirmajām 10 darba stundām dienā, gribi negribi, sāk zust koncentrācijas spējas. un tad gribas aiziet uz veikalu un nopirkt... kondensēto pienu, vai. vairs nezinu, ar ko tādu varētu sevi mierināt. gribas, mājās ejot, ieklīst bioloģijas fakultātē un pasēdēt lekcijā par krustziežu dzimtas īpatnībām. gribas uzzināt visādas ar darbu nesaistītas lietas. tikai pusstundu pēc darba jau nāk miegs un acis pašas aizkrīt, un pavisam negaidīti es pamostos dīvānā ar vakariņu šķīvi rokā. nē, es zinu, man taču bija dižas domas, par to, kā sevi nemocīt monotonā darbā un doties tā vietā ceļot pa pasauli, cenšoties palīdzēt nabadzīgiem cilvēkiem un izmirstošiem tīģeriem, un apdraudētiem ķērpjiem, vienlaicīgi piepildot kāri uz zilajām tālēm un ... bet laiks iet un iet, un nekur es neceļoju. un nedēļas zaudē nozīmi, mēneši zaudē nozīmi, vēl tikai gadiem piemīt traģiskais laika gājuma skanējums. un redzi, ja tava dzīve tev neskan ne pēc kā laba, tad tā ir jāmaina, lai cik biedējošs nebūtu vārds "pārmaiņas", lai cik stindzinoša doma par tukšām ambīcijām un saraudinātiem tuviniekiem. jo reiz, vienā siltā vasaras dienā, es negribu būt tas drūmais tips, kas, kanālmalā apsēdies, pēkšņi sapratīs, ka ir palaidis garām desmitus vasaru bez piedzīvojumiem. tas tips es negribu būt.