Cirmuļa atklāsmes

a bet kā man šitie priekšnieciņi ir ... zb...

(laikam kļūstu galīgi neinteliģents - tā vien gribas sūdzēties un kritizēt visus pēc kārtas)

bet nu tiešām - viens neko negrib pats izlemt, otrs visu grib izlemt viens pats
nebūtu jau slikti, ja vien viņi abi būtu vienīgie uzņēmuma darbinieki!
bet, tā kā situācija ir citāda, tad cieš tie, kas pa vidu.

bū.

nolieciet mani gulēt, lūdzu.
ar krūzīti kakao rociņā un šokolādes kūciņu blakus pie dīvāna.
es apsolos gulēt smuki!
neko vairāk šodien nepiedāvāšu.

pirmo reizi pēc simtiem gadu ierubīju skaipā "skype me" režīmu - bet redzu, ka nemaz nebiju nepareizi rīkojies, to neierubīdams. kaut kādas glupības vien grib runāt tie ļaudis. mans minējums: interneta paaudze internetu čatam neizmanto.

šodien miedzu acis, smīkņāju un pa pusei māju, pa pusei šūpoju galvu - kolēģei nomelnošanas lēkme.

es esmu tolerants. vai vismaz cenšos tāds būt. tāpēc neko skaļi neteikšu. bet nepatīk man tā īpašība cilvēkos, ka vajag cildināt bez gala vēl nepazīstamos un druscīt iepazītos līdzināt ar zemi, tāpēc ka viņi kaut ko ne pa prātam reiz pateikuši vai izdarījuši.
pārlasot šo teikumu, izklausās dumjš. ja nu nepatīk, tad nepatīk.
bet kaut kā man gribējās to pateikt, jo vairs īsti nespēju vienaldzīgi uztvert "debesīs celšanu" un "ellē grūšanu" par sīkumiem.

jā, tas tieši sasaucas ar to, ko pirmīt kaut kad rakstīju par savu pārmērīgo iecietību sevis pierādīšanas iespēju došanas sakarā.

nu, un kas tad vēl notiek...

ak jā, šonakt nakšņošana darbā!
tpu-tu, un man bija vēl arī jau tāpat visu nakti jātulko. būs jāpieņem laikam mēri. kaut kādi.

apņēmības uzplūdā nolēmu izlasīt nodevīgo Lisabonas līgumu un noskaidrot, kas tur īsti ir tik nodevīgs viņā.

kā par nelaimi, atklāju, ka tas ir kārtējais dokuments, kuru cien. ierēdņi ir pamanījušies uztaisīt tik milzīgu un sālsūdens pielietu, ka tajā varētu uzglabāt visus pasaules gurķus, bet izlasīt parastam mirstīgajam to nav, ēm, reāli (pieņemot, ka ir vēlēšanās pēc tam turpināt dzīvi ar normālu nervu sistēmu).

bet laikam būs tomēr jāuzupurējas. kurš cits gan to lasīs, ja ne es? vai drīzāk: kam gan vēl es uzticēšos, ja ne savām datora sačakarētajām ačtelēm? jo citādi... tik tiešām, vai gan tādu sviestu ir iespējams precīzi atstāstīt otram cilvēkam?

ai, nu kāpēc man nav darbā, ar ko parunāties?
tā sagadījies, ka esmu baigi izvēlīgais. man patīk runāties tikai ar dažiem cilvēkiem. pavisam kopā... paga, es skaitu... mmm... nē, vairāk nevaru atcerēties... tātad... stabili diviem. un tad ir cilvēki, ar kuriem man nav nekas pretim parunāties. un to ir apmēram 10 šobrīd. ar pārējiem man diez ko nepatīk runāt.

nu.
laikam atkal pats vainīgs, ko?

bet vispār apkārt tik daudz negatīvās enerģijas.

redz, domāju ilgu laiku, ka pats esmu viens negatīvs maita, kas visur, kur vazājas, uzdzen citiem nomāktību, bet tagad - tagad, kad esmu izbāzis galvu no savas okeāna tumsas un man gribas saulītē rotaļāties un smilšu kūkas cept - es redzu, ka cilvēki vairumā ir negatīvi un es esmu visai drosmīgi turējies tomēr.

un man ir skaidrs, kāpēc man nepatīk ar viņiem nekur iet, kāpēc nepatīk tusoties un pusdienot utt. utj. - neko nepatīk ar viņiem kopā darīt.

nu bet cik tad var? ja tu esi atnācis ar savu saulīti, bet tev uzmet 10 tonnas ar pirmajiem desmit vārdiem - kāds tur prieks vispār to cilvēku vēl kādreiz dzīvē satikt?

nedēļas nogalē tikos ar māmulīti - māmulīte arī iegadījusies pie tiem cilvēkiem, kas grib negatīvismu izgāzt, tiklīdz mani satiek. vispār, tas ir interesanti, kāpēc tā notiek, jo daudzi cilvēki ar mani tā dara - ierauga un rauj vaļā, kurš ir maita, kas slikts noticis pasaulē, un trakākais, ka galvenais ir ko sliktu pateikt - pat ja tam nav nekāda sakara ne ar mani, ne ar to "negatīvistu".
(kāpēc? man ir pat varianti sagatavoti:
numur 1) mana gandrīz bezgalīgā laipnība, pilnīgais PMS trakuma trūkums un cītīgā izvairīšanās no apvainojumu izteikšanas jebkam jebkurā situācijā ir radījusi iespaidu, ka man ir pārāk skaista un laimīga dzīve, tāpēc visi cenšas man to piedrazot, lai "dalītos bēdā" un man tā dzīve vairs tik skaista nebūtu;
numur 2) tā kā runāju pārāk maz un smaidu pārāk daudz, tad neviens neiedomājas, ka man ir nepatīkami, un seko siloģismam: "ja nav faktora "nepatīk", tad jābūt faktoram "patīk"";
numur 3) vairāk neko nevaru iedomāties, bet ar diviem variantiem jau nekad nekas nebeidzas)

tātad:
nospriedu, ka lietas ir jāmaina, un sāku ar māmulīti - pirmās divdesmit minūtes izturēju parasto taktiku, bet tad mani pārņēma dziļš nelaimīgums, sāku kļūt agresīvs un man gribējās iet prom prom prom.
un tad es apjautu, ka tā turpināt nav normāli - pirmkārt, ar māmulīti lekties nav labi, otrkārt, lekties vispār ir nogurdinoši un nepatīkami, tāpēc nekavējoties veicu pretpasākumus un izrunājos ar viņu, un sapratu, ka viņai tas netīšām sanāk. negribas, bet sanāk.

vecāki tā dara - bērni ir izauguši, ar viņiem reti sanāk parunāties un tad rodas tās netiešās negatīvās domas, bet satiekoties, lai gan nemaz negribas neko sliktu sacīt, tā tomēr sanāk, jo laužas uz āru krātais rūgtums: "kā tu mani šitā." jo visi vecāki tā domā. vispār visi atstumti cilvēki tā domā. vecākus bērni atstumj vissāpīgāk, jo tomēr gadi divdesmit ir kopā pavadīti, un tad tas mazais "mana asins, mana miesa" grib vilkties kaut kur un mani līdzi neņemt!

un tas negatīvisms daudziem netīšām sanāk, bet cilvēki pat neiedomājas, ka ir negatīvi.

es pats šo novēroju tikai nesen. negatīvi pats neizturos pret apkārtējiem (kaut kā nekad nav man paticis "izgāzt žulti"), bet man bieži ir pretīgi uzturēties kompānijā ar kādiem konkrētiem cilvēkiem, un reizēm pret konkrētiem cilvēkiem kļūstu agresīvs, un pats nezināju kāpēc - bet šitā viss ir loģiski:
ja organismam uzbrūk (ar negatīvo enerģiju šajā gadījumā), tad organisms aizsargājas (ar agresiju vai izvairīšanos, protams).

mans nedēļas uzmudinājums:
ja cilvēki izturas negatīvi un stāsta tev negatīvas lietas, un tev grūti to izturēt - pasaki to viņiem! varbūt viņi nemaz neapzinās un veltīgi bojā dzīvi sev un tev.

biju pie zobārsta.
viņš jutās kā zobārsts manas problēmas priekšā un aizsūtīja mani pie ortodontes.
apsveiciet mani - drīz man varētu uzrasties zobu breketes!
tā nu reiz būtu bilde, kas pelnījusi interneta publicitāti, hoh. vecais kraķis munjlaits iegūs metāla ornamentus, varēšu krakšķēt un spiegt lidostu metāla detektoros.
vienīgā cerība, ka tas neizbojās manus fizisko aktivitāšu plānus. bet tā jau nevajadzētu būt, ko. ko? nu, gan jau.

esmu atklājis, ka, tāpat kā ar ēdienu, arī no dzīves kopumā cilvēks bieži grib to, ko patiesībā negrib, taču, ieklausoties savā paša ķermenī, viss ir noskaidrojams, "neatejot no kases".

vēl viena atklāsme - es ļoti labi jau no pirmā brīža jūtu, kurš cilvēks kāds ir, taču mana tolerantā attieksme "dosim visiem iespēju sevi pierādīt" bieži sapin mani ar visādiem draņķiem.

un vēl - šodien beidzot eju pie zobārsta, tāpēc dažādas atklāsmes man ir tiešām nepieciešamas!

pamodos pusastoņos un izgāju paskriet. pēc tam iegāju vannā, manikirēju un pedikirēju pats sevi, paēdu brokastis, painteresējos par kirgīzu literatūru.
un ir tikai pusdesmit!
tas mani dara priecīgu.

priecīgu dienu arī jums!

vai es tāds viens jokains, vai arī mūsu valsts iestāžu mājaslapas tiešām ir sarežģītas?
vienas pašas dzīvesvietas deklarēšanas iestādes atrašanai patērēju stundu, rakājoties internetā, un vēl 57 santīmus, cenšoties to pašu noskaidrot pa telefonu. tagad zinu, kur jāiet, bet baidos, ka sanāks kā pagājušoreiz - aizgāju uz sasodīto iestādi, viena man teica, ka deklarēšanās neesot pie viņiem veicama, nākamā sacīja, ka manu adresi jādeklarē citā vietā - beigās atradu īsto, toties nosēdēju pusotru stundu pie durvīm, gaidot savas trīs sekundes papīru atdošanai.
ja tā padomā, man pie valsts iestādēm nav patīkami iet tieši šā iemesla dēļ - tur nekad nekas nav skaidrs.

jocīgi, bet labā garastāvoklī es esmu agresīvs.
kad esmu skumjš vai nomākts, tad esmu lēnprātīgs un saprotošs, un laipns, utt., utj.
bet šodien, piemēram, esmu priecīgs un aktīvs, un... agresīvs.

skatos, ierakstījis čoms Financial Payments - sagribējās kādu pažņaugt par tēmu: Payments ir tikai financial, kādus vēl payments vispār ir iespējams veikt??
un tāda dusma uznāca.

labāk nebūtu ar sevi runājies! blogā rakstīšana ir ar sevi runāšana visumā. labāk palasīšu svešus blogus. vai britannica enciklopēdiju. vai national geographics mājaslapu. pasūtīju tač viņu žurnālu beidzot. ij vilnas džemperi solīja atsūtīt. nu. gaidu.

uj, sagribējās uzspēlēt asociāciju spēli! to, kur viens pasaka vienu vārdu, otrs pēc asociācijām nākamo, tad atkal pirmais utt. utj.

bet tieši šajā brīdī man jāsēž darbā un mana draudzene, ar kuru šādu spēli var droši noveidot, ir aizceļojusi.

un tad vēl man uzmācas visādi ļaudis, kas apgalvo, ka es te strādājot par kaut ko un man kaut kas esot jādara. hm, nu kaut kāda mistērija...

nupat piefiksēju, ka šodien ir piektdiena un trīspadsmitais datums! juhū!

Labdien, cien. kungs/kundze!

Es ļoti gribētu, lai man kaut ko atsūtītu kāda oficiāla iestāde, kas mani neienīst!
Paldies!

Ar cieņu,
Cirmulis

visi mani neskaitāmie darbu devēji grib, lai es līdz 11:00 rīt nododu visus savus neskaitāmos darbus.
es savu viedokli arī jau izteicu.
bet tas nemaina citu, ar to nemaz nesaistītu faktu - man gribas iepirkties divas stundas pārtikas veikalā un pēc tam sacerēt stāstus blogam.

m.

nja.

kā man [ne]patīk šitie pieklājības izteicieni -
"kā Jums klājas?" (zemteksts: maita, vēl esi dzīvs, ja?)
"vēlētos uzzināt, kas notiek ar mūsu dokumentiem?" (zemteksts: atsūti tos papīrus, govs, citādi mēs drīz varēsim pārvietot biroja oficiālo adresi uz trakonamu)
"man teica, Jūs zvanījāt?" (zemteksts: kas ir, telefons no šokolādes, ka nevari pirkstus atraut?)

nu. tas laikam pieder pie darba nošķiršanas no emocijām.

nupat redzēju Keitas Mosas ceļgalus. brr.

o jā...
tie ar tām brūnajām acīm...

whatever anybody else does is not for me. so why do I still sulk?