Cirmuļa atklāsmes -

28. Aug 2006 14:10

un reizēm es atkal tik labi saprotu, ka nekad nebūšu laimīgs.

tā nav izmisusi doma, tā ir atklāsme par faktu.

es redzu skaidri, ka ar pašreizējām prasībām pašreizējā pasaulē nav iespējams būt laimīgam.

bet vells ar ārā - par ko es īsti satraucos? vairums cilvēku nav un nekad nebūs laimīgi. bet viņi grib dzīvot. kaut kāpēc.

viņus es laikam īsti nesaprotu. it kā saprotu, bet nespēju izjust to vēlmi dzīvot, vienalga kā bet dzīvot, DZĪVOT. kāpēc.

bet viņiem arī mani nevajag saprast. vienkārši attieksmes jautājums.

šobrīd man tā gribas. iespiest seju zemē, miklā melnzemē, un necelties augšā.

2 raksta - ir doma

Comments:

No:	aminoskaabe
Datums:	28. Augusts 2006 - 21:30

(Link)

Par melnzemi runājot, tā liekas patiesi nemājīga un neomulīga vieta. Ūdens va sniegs - tas būtu skaistāk. Un, ja vēl padomā par nakti zvaigžņoto un ūdens šalkām...
Bet par laimi runājot, a kur tā sākas? Visbiežāk gan to saskatīt nesanāk - tas tā manuprāt. Man gan liekas, ka laime visiem ir un laimīgs it kā varētu būt ikviens, tikai daži skrien tai garām, spēlē paslēpes un, kad tā pienāk par tuvu, aizver acis un ar rokām aizklāj ausis.

(Atbildēt) (Diskusija)

No:	munjlait
Datums:	31. Augusts 2006 - 13:32

(Link)

lūk tas pēdējais gan...
aizver acis un ar rokām aizklāj ausis...

(Atbildēt) (Iepriekšējais)