Cirmuļa atklāsmes -

pēc inerces nupat iebakstījos grandioziaprīkoto, brīnišķīgieiroizremontēto un bezcerīgimanaialgaipieejamokredītupārsniedzošo dzīvokļu sludinājumos.
neko neminot par manu garastāvokli pēc šīm mocībām, es nonācu pie secinājumiem, ka gluži neizvēlīgs dzīvokļu un to interjera ziņā tomēr neesmu:

pirmkārt, kaut kādu sauli dzīvoklī redzēt man tomēr gribas, kaut vai pa vienu stūrīti, kaut vai vienā dienas brīdī;
otrkārt, man gribas vannu! un iebāziet sev tās dumjās duškabīnes, takš relaksēt cilvēkam vajag - es neesmu nekāda biete, ko izlietnē noskalot;
treškārt, virtuvei jābūt kā atsevišķai telpai, nu, vai vismaz gana lielai, lai ar pannu rokā varētu apgriezties par 360 grādiem, citādi tas ir "tējkannas galdiņš" nevis "virtuve", turklāt šajā telpā ir jābūt cepeškrāsnij, kādu mēs to šodien pazīstam;
ceturtkārt, nevaru ciest, ka logiem aizbāž priekšā kaut kādas mēbeles, vienalga kādas, arī ne gultu nē, arī ne krēslu nē, jo logi man vajadzīgi 50% gaismai, 50% uzmanības novēršanai, pretējā gadījumā taču varētu iztikt ar sienas lampu!

un šajā sakarā es atcerējos, ka pirms dažiem gadiem, vēl strādājot manā iepriekšējā darbavietā, es bieži staigāju garām vienam namam, kur logam priekšā iedzīvotājs bija aizstūmis skapi un tajās malās, kur skapja nebija pieticis loga aizblīvēšanai, sakrāvis puķupodus. no tā redzams, ka ir arī cilvēki, kas nopērk dzīvokļus ne pārāk izdevīgajās vietās un varbūt pat apmierināti dzīvo tur. tiešām dzīvo tur. un savādi, ka man no tā labāk nepaliek - jo es joprojām ceru, ka "kādreiz man arī savs dārziņš būs, kur nevītīs rozes un blā blā blā blā". lūk tā.