Cirmuļa atklāsmes - 5. Septembris 2007

atnāku šodien uz darbu ar pusliela garuma biksēm.
man saka: "kh-khm! kaut ko pieklājīgāku atrast nevarēji?" bet mums šodien oficiāls pasākums, nū, to jau es saprotu "vismaz garās bikses!"
saku es: "jopcik copcik! bet man takš nekādu nav!!!" labi, nu maigākiem vārdiem

un tikai tagad, sēžot un apdomājot, atceros, ka ir gan. manas krutās teātra ejamās bikses. un tad vēl vienas baltas. un tad vēl vienas pusgarās. nu bāc.

morāle:
pirms izmisumā dodies uz veikalu, izroc izmisumā skapi!

dungoju pie sevis atkal jau Molotovu dziesmu, un velk mani pārdomāt attiecības, kas nesniedz gluži tādu piepildījumu, uz kādu ir cerēts. vairs īsti nezinu, vai šīs pārdomas ir slēpjamas, vai arī nē.
lai gan...
slēpt kaut ko nav īsti patīkami, jo īpaši, ja slēpšana notiek no sevis paša. un tā vienmēr notiek, jo slēpšana no citiem ir tikai aizsegs slēpšanai no sevis.
un par attiecību nepiepildītību ir vērts runāt atsevišķi, turklāt gari un plaši.
man domāt, kāds jau par to būs sarakstījis grāmatu.
vai vairākas.
varbūt varētu pat atrast kopotos rakstus XX sējumos.
tikai kurš gan gribētu visas tās muļķības lasīt - nav vērts, es tev saku, tikai savu 60 gadu dēļ, nav vērts!

"to-to-to-todos tomados y todos bien armados..."

Mūzika: Molotov - Más vale cholo

zini, vispār...
ja tā padomā...
vienaldzība...
ir baismīga.

visās vietās, lietās un valodās.

tā jau nekādas lamāšanās, un ausi nesatriec, un aci netraumē,
bet, lūk, ja to ņem nopietni, vienaldzība ir baismīga.

tur ir gandrīz vienādības zīme ar neeksistēšanu.
bet visi grib eksistēt.
vai, precīzāk izsakoties, ja tu eksistē, tad gribas zināt, ka citi arī to saprot.
citādi iziet kā B.Villisam "Sestajā prātā" (sasodīc, labs gabals bija, es konkrēti šokējos tai liktenīgajā brīdī, nu raudāt gribējās vienkārši - bet M.Naitam Šjamalanam jau vispār labi sanāk mani sašokēt)

aizdomājos par šo traģisko tēmu, jo man jau pāris dienas niez deguna muskuļi saviebties uz mīļo. da neizturēšu vienā brīdī un šito pateikšu, šito, šito baismīgo teicienu.

"man taču vienalga!"
"what do I care?"
"me da igual!"
"а мне всё равно!"
"je m'en fous!"
"das ist mir egal!"

un dzimtajā valodā vienmēr skan visbaismīgāk.

"ya no me excita la idea de escribir sin que nadie lea lo que estoy poniendo sobre el papel.

y tengo demasiadas palabras para decir, pero todas las suenan estupido, cuando debo decirlas.

quiero hablarte cada momento, hasta tener ganas de gritar, para que tal vez lo oigas.

pero, cuando nos encontramos, no puedo decirte nada y espero, que comprenderás sin palabras.

pero no será eso, lo sé, y aun así no puedo mirarte en los ojos y contarte lo que quiero de ti.

la distancia entre nosotros me enfada, y el vacío, que tendría que ser tu vecindad, me duele.


así me miro en el espejo y no sé que es lo que has encontrado en esta cara.

mi piel me parece demasiado pálida, mi pelo sin color, mis ojos inexpresivos.

y tu me dices que soy hermosa.

y pues te miro a ti y no sé que es lo que he encontrado en esta cara.

nunca me gustaba tu bigote, y tienes nariz grande, y nada especial de complexión,

pero, cuando me dices, que eres feo, no puedo estar de acuerdo contigo.

porque te quiero.


así es - explicame la magia."

Why doesn´t anyone ever think about the feelings of piles?

Indeed, look for a phrase like 'bored piles' in Google - all you will find will concern building foundations, or support structures, and who is going to think about the psychological condition of the piles? Why do we presuppose that a pile can be bored in only one, technical, meaning?

Oh, well, I guess it's just the same issue as with the drawings in toilets...