Cirmuļa atklāsmes -

zini, vispār...
ja tā padomā...
vienaldzība...
ir baismīga.

visās vietās, lietās un valodās.

tā jau nekādas lamāšanās, un ausi nesatriec, un aci netraumē,
bet, lūk, ja to ņem nopietni, vienaldzība ir baismīga.

tur ir gandrīz vienādības zīme ar neeksistēšanu.
bet visi grib eksistēt.
vai, precīzāk izsakoties, ja tu eksistē, tad gribas zināt, ka citi arī to saprot.
citādi iziet kā B.Villisam "Sestajā prātā" (sasodīc, labs gabals bija, es konkrēti šokējos tai liktenīgajā brīdī, nu raudāt gribējās vienkārši - bet M.Naitam Šjamalanam jau vispār labi sanāk mani sašokēt)

aizdomājos par šo traģisko tēmu, jo man jau pāris dienas niez deguna muskuļi saviebties uz mīļo. da neizturēšu vienā brīdī un šito pateikšu, šito, šito baismīgo teicienu.

"man taču vienalga!"
"what do I care?"
"me da igual!"
"а мне всё равно!"
"je m'en fous!"
"das ist mir egal!"

un dzimtajā valodā vienmēr skan visbaismīgāk.