Cirmuļa atklāsmes - 30. Augusts 2007

tātad, pirmkārt,
man vajadzētu noliegt pieeju jebkādiem spoguļiem vismaz uz nedēļu

otrkārt,
man vajadzētu uzdāvināt sporta bikses divriteņošanai

treškārt,
...

nu, es vēl izdomāšu.

un es klusēju,
un es klusēju,
ar tevi,
bez tevis,
pie tevis,
tevī iekšā,
tevī ārā,
ap tevi,
no tevis,
pa tevi,
aiz tevis,
uz tevis,
zem tevis,
tevis tavis,
tevis devis,
klusēju pie sevis,
priekš tevis,
tavā priekšā,
es klusēju,
un klusēju,
klusēju,
klusoju,
klusklus,
musklus,
kluskoju,
klusāju,
klusīju,
klausīju,
tevi paklausīju
un klusēju.

iedomājos atkal par mīļo.
sagribējās kaukt.
atsēsties uz pakaļķepām, sniegā, lai dibens salst un kažoks pieķeras ar ledus gabaliņiem, un kaukt uz mēness pusi.

kāpēc kaukt?
ja nu atsaucas...

pēdējoreiz runāju aizvakar ar mīļo.

saka: "nu pastāsti, kad tu par mani iedomājies, ko tu domā?"
es iedomājos, ko es parasti domāju, kad par viņu iedomājos, un jau sāku pamazām mulst, bet principā ar mīļo jau vajag ļoti romantiski un paviegli, tā ka pabužinās šo pa spalviņai, un varbūt manas domas tiks liktas mierā.
saka: "nu stāsti, es gribu zināt - iedomājies, ka mēs kopā ejam uz kino?"
mulstu: "nu, iedomājos, jā"
saka: "iedomājies, ka mēs kopā pastaigājamies? saulrietā? sēžam parkā?"
mulstu tālāk: "nu jā"
saka: "turam viens otra rociņas? bučojamies? glāstāmies?"
mulstu vēl tālāk: "mmjāa, aha" un jau domāju "mļah, tūliņ akal būs no sērijas "nav ieteicams bērniem līdz 16""
saka: "un tad ejam mājās un darām vēl viskautko?"
mulstu pavisam atturīgi jau: "aha" bet mana konservatīvā smadzeņu kārba taisās eksplodēt. vēl mazliet tincināšanas jau izturēs. un tad galu galā:
saka: "ehh, atkal man viss jāstāsta - tu jau nevari neko tādu pateikt... laikam nemīli mani," un vēl ar tādu aizkaitinājumu bišku.

nu bet godīgi, nu - ko es tur varu darīt?!
tāds viņš ir, kautrīgais latviešu cilvēks. varbūt arī iedomāsies "viskautko", bet pateikt - tā jau ir cita lieta. smadzeņu bloks. kā spēļu mašīnīte pret sienu - ieskrienas un "tuh!-tuh!-tuh!" atkāpjas un atkal pa to pašu vietu "tuh!-tuh!-tuh!" bet cauri netiek.

un vispār - esmu baigi jocīgais palicies...
nemaz neesmu tāds, kāds agrāk biju.

sliktāks esmu palicies.
slinkāks.
drosmīgāks.
tiešāks.
asāks.
vienaldzīgāks.
skeptiskāks.
bezkaunīgāks. nu, tikai mazliet. es un bezkaunīgs - mani draugi par šito vārdu savienojumu smejas, gar zemi krizdami.

un, lai nu kā tur viss arī nebūtu, vēl mazdruscīt laimīgāks. mmmm :)

pēdējā laikā man sagādā baudu doma, ka citi cilvēki nezina, ko es domāju.
ne jau ko sliktu domāju, vienkārši tas pats fakts. ka doma ir absolūtais intimitātes kalngals. kur neviens nevar man tikt klāt.
un visas tās fantastikas filmas par domu lasīšanu - godīgi sakot, nu tas nu reiz ir viens baisākais murgs - šausmene nevis fantastika.

ārā uz balkona sēž muša.
domāju es, vājprātīgā!, tur takš auksti! mušām tak aukstums nepatīkot it kā.
un tad padomāju - varbūt ārā patiesībā ir 30 grādi un tikai šitai birojā iekšā valda vājprātīgais aukstums, kas nupat likvidēs manas galējās ekstremitātes? varbūt tā visa ir liela krāpšana? varbūt... ā, varbūt esmu matrixā!!!

[hīīhihi, vecais muļķis, sadomājos gan, hih]