Cirmuļa atklāsmes - 20. Augusts 2007

saprast lietu un saprast cilvēku ir divas dažādas lietas.

lietu var saprast analizējot. tu sameklē informāciju, veic pētījumus, novēro un pieraksti, un galu galā atklāj lietas uzbūvi, funkcijas, īpašības un tā tālāk.

bet cilvēks?
ir jau izanalizēts kā lieta, bet vai tāpēc vairāk ir skaidrs par cilvēku?
man domāt, cilvēku saprast ir vienkārši pieņemt.

un visas tās bezgalīgās ilgas -
gribēt pieskarties un nevarēt.

ja tā padomā, tā ir tikai kārtējā alegorija manā dzīvē - ar mani šitā ir vienmēr.
taisni tāpat kā guļot naktī ārā uz zemes, zālē, un skatoties zvaigznēs - vienmēr gribas pasniegties un izmaisīt visu to zvaigznāju zupu ar roku, bet nevar, par tālu.
tagad rakstu tev vēstules, gribu pieskarties, bet nevaru, par tālu. par tālu.
kaut kā negribas, lai tā būtu vienmēr.

there's no more silence.
only anxiety.
your voice in my mind when you don't speak.
your hand on my shoulder when you're away.
and the thoughts of you always.

būs jāatmet tas kaitīgais paradums iet pusdienās -
nupat atkal atnācu uz darbu un acis krīt ciet, tīrās šausmas!

un vispār - kā var apvienoties vienā dienā tādas krasi atšķirīgas domas kā aizmigšana pēc pusdienām un ilgas pēc neizskaidrojamā?

un vispār - man vajag izgulēties, citādi nekas labs nav sagaidāms! hm, nē, kaut kas labs jau būs, bet es to varu neizbaudīt dēļ negulēšanas radītā īgnuma un apjukuma.

tātad nolemts: šovakar 20:00 man ir seanss pie senjoras Gultas.

no greizsirdību dienasgrāmatas:

"kāpēc tu man neko neatrakstīji? es gaidīju tavu vēstuli, tā kā tāds muļķis. tu zini, ka tu liec man justies kā muļķim? man nepatīk, kad mani pataisa par muļķi. ja tu tā darīsi, tad viss būs cauri. es pagriezīšos un aiziešu.
[minūte klusuma]
es tevi mīlu. neķīvēsimies, labi? man galīgi par to vairs negribas runāt.
[minūte klusuma]
starp citu, kāpēc tu nerakstīji tiešām? biji aizņemta? varu derēt, ka biji aizņemta ar citu... tev ir cits, ja? es tev neticu. tu man melo. nemelo man - nekad man nemelo! jo es neciešu melus, es tiešām neciešu melus, visu ko piedošu, bet melus nē. tava pēdējā iespēja - pasaki tagad, ka meloji, un es tev piedošu. neteiksi, ja? nu labi, bet tu atceries, ko es tev teicu! tu atceries!
es tevi mīlu. kāpēc tu man nekad nesaki, ka mani mīli? nū jā, tagad, kad es tev paprasīju... tas neskaitās... droši vien es tev nekas neesmu. kaut kāds piedzīvojums. nu, pasaki vēlreiz! kāpēc ne? kā - nav oriģināli? kā - neesi pieradusi tik daudz atkārtoties? kāds tev droši vien stāv blakus un tu nevari runāt ar mani. tev kauns par mani, ja? es tev neticu! tu man atkal melo!"

:D un tā visu laiku :D

nupat atgriežos no divu minūšu ilga, atsvaidzinoša miega tualetē - vienīgā vieta, kur birojā iespējams netraucēti pagulēt.
vienkārši lieliski.
domāju, cik gan zemu vēl vajadzēs krist? hāāāhāāhāhāhahahahahaha

nu lūk. darbalaiks tūliņ būs galā. nāk lietus. jāiet uz franču valodas nodarbību. miegs arī nāk. jānopērk pa ceļam kāds no pretīgajiem snikeriem un tas atraus acis vaļā uz to stundu, kamēr centīšos izsteberēt cauri savām atmiņām par franču kultūru, izrunu un leksikonu, bet nu šitā tev nav sudraba birze - jānorauj pa ceļam, cik tik vien var. tā kā - nekas nebeidzas, vēl nekas nebeidzas...
gaidīšu vēl vakaru, kad varēs parunāties ar mīļo, un tad jau kārtējā negulētā nakts klāt, un tā tas viss turpinās...

un kas man uzceps kartupeļu pankūkas vakariņām? neviēēēns, neviēēēns...