multisulinj - *

bitīte Maija mani vienmēr izsauc uz alkoholiskām pasēdēšanām vakaros, kad nākamajā rītā man jābūt svaigai kā zivtiņai Centrāltirgus Zivju paviljonā... dažkārt šķiet, viņai patīk manas ciešanas (jāatzīst, ka pašai labāk nākamajā dienā neklājās). tā nu es piekritu. bija tiešām kosmiski (un arīdzan komiski).

sākumā mierīgi un smieklīgi ar glāzēm/pudelēm un sarunām pie Antras Tallinas ielas dzīvoklī ieslīdējām krāsainajā žvinguļa pasaulē arvien čaklāk. viss kāpinājās ar zvanu draugam un lēmumu, ka mums vajag taksi un Vecrīgas slapjo bruģi. tad sekoja Maijas kliedziens klausulē neuzmanīgajai takša kompānijas zvanu pieņēmējai: ''Maija, mani sauc Maija, nevis MARIJA!!!!!!!'' un kulminācija pienāca tajā sekundes simtdaļā, kad Maijai, nevis Marijai pienāca taksista zvans nepiedienīgi ātri, bet mūsu pudelēs dzira vēl tupēja nepiedodamos daudzumos. ganrīz tas viss tika iztriekts tīri sprinteriskā manierē, nedaudz vēl palika šaurajai takša kabīnei un melodramatiski lietainajai Vecrīgai. taksists, būdams neapveltīts ar sīknaudu, nevarēja izdot no 5 eiro, tādēļ samaksājām tikai divus. satikām visnotaļ skaidro draugu un šļūcām jau četratā banāli uz Vietu-Kur-Nonākt-Vienmēr jeb Alu. es to darīju, bruņojusies ar pārliecību, ka dzeršu tikai ūdeni. nekas no tā nesanāca. manā priekšā mistiskā kārtā uzradās alus kauss un neko jau nevarēja iesākt, ja jau ir, tad jāiztukšo.

sagaidīju rātni bez desmit divi naktī, lai postos uz mājām, un man pievienojās tā pati, kas nav Marija, un tā nu mēs divatā gājām meklēt nakts autobusu ne tikai man, bet arī viņai. atradām tikai man, un neMarija uzgrieza (drīzāk ''uzspieda'', bet tas kaut kā perversi skan) savu ierasto takša ciparu kombināciju. viss beidzās ļoti tipiski - pa ceļam aizmigu un aizbraucu netīšām līdz galapunktam (šoreiz nebiju vienīgā tāda, haha). šoferis lūdza ģevuškām izkāpt. paklausīgi arī ar svešo saldo sapnīšu biedri izkāpām un šeit, rajonā, kur hruščovskas slejas pavisam vienādi un nakts aizsegā vēl vienādāk, sākās taciņas uz mājām meklēšana. šoreiz jau tas izdevās bez īpaši liekiem riņķiem un citām ģeometriskām figūrām pa svešiem pagalmiem.

mājās mani gaidīja pavisam skaidrs vīrietis ar kaķi, un viss beidzās ar to, ka piemigu ar visām drēbēm, un viņš mani izģērba. uz jautājumu: ''vai biksītes arī vilkt nost?'' es esot atbildējusi: ''jā, un var atstāt''.