multisulinj - iestum

Tur bija Neiburga. Man vajadzēja. Es nenoturējos
Tad nu dažas svarīgas (man visnotaļ) piezīmes no intervijas ar viņu...

* ''Tagad man liekas - es aizvien vairāk attālinos no bērnības. Beigbedera Franču romānā bija tāda vieta, kas ļoti sakrita ar manām sajūtām: viņš raksta, ka neatceras savu bērnību. Nav tā, ka es pavisam neatcerētos, bet es neatceros sevi kā personu. Nevaru identificēties ar sevi kā bērnu, rakstīt, kāda persona es biju kā bērns. Un tas pārrāvums kļūst aizvien lielāks.''
[- tas ir skumji un tā ir arī ar mani, Neiburga precīzi aprakstījusi manas sajūtas domājot par bērnību, laiku iepriekš, mēģinot atcerēties. reiz centos ļoti atcerēties sevi bērnībā, un man lielu pārsteigumu sagādāja nespēja ieiet tajā tēlā atpakaļ, ieiet un sajust sevi kā bērnu, to, kāda tieši es biju, ko un kā un kāpēc es domāju.]

* ''Arī tā (operācja) ir epizode, par ko man grūti noticēt, ka tas noticis ar mani. Man vispār liekas, ka katrā dzīves laikā tas ir bijis cits cilvēks. Nespēju identificēties ar sevi - ne atceroties operāciju, ne bērnībā... Ļoti svarīgus savas dzīves mirkļus es varu atcerēties objektīvi, bet ne emocionāli. Nespēju sevi sajust, ieraudzīt tajā laikā. Varbūt manas smadzenes ir iekārtotas tā, ka tās izdzēš iepriekšējos failus. Nav tā, ka tie cilvēki, kas man bijuši svarīgi, vairs neko nenozīmētu. Bet mani nesarauj čokurā. Ir bijušas ārprātīgas kaislības, bet tās man neko šodien neizraisa.''

* ''Lai rakstītu, vajag būt jūtīgai pasaules uztverei, vajag būt ļoti atvērtai - jāstaigā kā ar novilktu ādu. Vajag sevi ārdīt, plosīt, laist sev visu kaut ko klāt, saasināt.''

* ''No Stum Stum man pašai visvairāk patīk stāsts, ko pirmajā personā stāsts vīrietis, ks guļ pludmalē un pamazām sastingst, skatoties uz cilvēkiem [El Ninjo]. Varbūt tāpēc, ka tas ir visatrautākais no manas pieredzes. Tas uzrakstījās vienā mirklī. Grāmatas rakstīšanas laiks bija dīvains. Es aizbraucu uz laukiem, viena pati tur dzīvoju, un man nebija nekāda plāna, tikai pieraksti. Un kad es sāku rakstīt, tas notika it kā manis nekontrolēti. Un bija viens brīdis, kad es atgriezos pie šī stāsta - un nesapratu, kas tas vispār tāds ir. Es neatceros, ka es to būtu rakstījusi - tas bija tāds pārsteigums! Un tas nav uzmetums, kas tapis pirms pāris gadiem - tas noticis nupat, tais pāris mēnešos!''

* ''Jebkuru attiecību sākumā tv norauj jumtu. Tas nav atkarīgs no vecuma. Arī sešdesmit gados. Pēc tam attiecības ieiet savā gultnē. Kas nemaz nav slikti. Jo tad svarīga kļūst uzticēšanās, sapratne. Pats svarīgākais, lai otrs cilvēks saprot, ko tu domā, un pieņem tevi ar tavām domām. Tiklīdz mēs sākam viens otru labot, viss ir pagalam.''