multisulinj - saule tieši virs galvas, smiltis tieši zem kājām

nu ko, it kā fun ģimeniskā un radnieciskā gaisotnē aizvadīts.
dzīres Kuldīgā, omes džemperis, kas izraisa spēcīgu hipsterīgu sajūtu, dejojošs bomzis ar dvuļu džeza koncertā, karnevāls Alekšupītē, spīļastes rasolā, īsta lauku mazmājiņu eksotika, brāļa roka uz sejas no rīta, cauna istabā, kas pārbiedē naktī mammu un vecmammu, žurkas līķis ceļā uz Ventu, dunduru uzbrukums, svaigi sabraukts ezis uz šosejas un citi brīnumiņi.

bet. BET. es pabiju tur - TUR. vispār par šo faktu es jūtos dīvaini, ļoti ļoti.. brālis pat šodien uztraucās par to, ka man patīk (viņš bieži uztraucas par kaut ko), bet man patīk. velk. konkrēti velk uz to vietu. uz mazu kapsētu, kas atrodas nelielu gabalu aiz Kuldīgas puses radu mājas. man tā vieta kaut kādā ziņā šķiet fantastiska, lai gan nav. nekā tur tāda nav. apkārt nebeidzami lauki un mazas priedītes un milzīgu skudru pilnas smiltis. varbūt esmu redzējusi to neskaitāmas reizes sapņos, tikai neatceros, jo es taču savus sapņus neatceros. vai kaut kā citādi saistīta, nezinu. es vienkārši nespēju izskaidrot. reiz mani fascinēja Astrīdas Beināres intervija un viņas sapnis par iešanu uz kapiem basām kājām (kontekstā tas tika minēts kā kaut kas labs), un tajā brīdī ļoti spēcīgi acu priekšā uzpeldēja tieši šī ainava. kapi nelielā uzkalniņā, ļoti vienkāršu pavecu dēļu vārti, apkārt svelme un pusdienlaiks.
patiesībā es meloju, es tur nepabiju. pabiju tikai pie vārtiem. vajadzēja ieiet. vienai pašai. bet sajūtas bija duālas un neizskaidrojamas.