multisulinj - piektais

šķiet, šī vārda diena ir un būs vēl sliktāka par pagājušo, bet ko tur daudz ņurdēt. papeldēt, ja ne Mūsas upē sanāca, tad savu asaru upē vakar un šodien gan. vakar bija visai depresīva diena, šodiena arī nav no tām jautrākajām, bet nekas, jau samierinājos. nejūtos baigi special un vispār nē, bet iedzeršu pašā vakarā, kad mīļotais brālis beidzot atvilks savu pēcpusi uz mūsu pusi.

jā gan, nesaprotu, kā tā upe var mainīties pa gadu, bēdīgi. nav vairs manas iemīļotās peldvietas, kur kāju pirksti slīdēja gar akmeņiem un tikai reta ūdenszāle izlocījās deviņos līkumos, saskaroties ar ķermeni, kad peldēju. bieži minos ar velosipēdu no rītiem, un biju tur viena. jeb drīzāk divatā. es un upe. upe un es. viņas smarža. varēju ilgi kaut tikai stāvēt ūdenī, atliekusi galvu un aizvērusi acis. seja pret sauli.
tagad tur ir sastumti ūdenszāļu biezokņi un ''peldvieta'' atrodas nedaudz tālāk, bet dziļi šajā izsmieklā iebrist nevarēju, jo pie katra soļa arvien dziļāk pretīgajās dūņās man gribējās nomirt vien. no izbailēm. no tās sajūtas, kas pārņem, grimstot dūņās un nezinot, cik dziļš būs nākamais solis. kam gan vajadzīga perfekta virspuse, ārpuse, apkārtne, ja gultnē mīt smirdīgu dūņu dziļumi?