Pēc katras apdedzināšanās es sev parasti apsolu, ka vairs nekad tik ļoti nepieķeršos, bet es to parasti atceros tikai tad, kad esmu jau līdz ausīm tajā visā atkal iekšā. Tas pats ar uzticību. Nevar jau saprast.. tas ir labi vai nē?