muhacakatuha

Kāpēc man tās patīk? Jo pats esmu depresīvs un valodiski samudžināts `po žizņi`. Tad nu man tur ir katarse un rezonanse un visas lietas. Tas ir mans reālisms. Reālisms ir dziļi relatīvs, subjektīvs un tamlīdzīgi. Kā spoks, par kuru cilvēki ik pa brīdim atceras un sarīko medības, taču tas izslīd caur mednieku pirkstiem, pazūd un aizmirstas.

kā atvaļināties pašam no sevis? ja pieņem, ka došanās uz viņpasauli nav pareizā atbilde?

Diezgan labi izgāja ar svētkiem. Lai gan sākumā likās, ka attīstīt dārza svētku tipa pasākumu drūmā, aukstā, melanholiski pelēkā vakarā ir muļķības un spītības krustojums. Tomēr šodien jūtu, ka tas ir vairojis drosmi un svaigumu. Bet bija tāda klusa vēlme palikt mājās un nodoties tukšai sapņošanai. Ko arī nebūt nenosodu, nav no manām sliktākjām izausmēm. Bet gan jau paspēšu ari to šovasar,bija jauki ņemties.

vārdi, nāciet palīgā un dodiet patvērumu, jo citas mājas ir nedrošas, tās nav mājas, bet bilžu-kāršu namiņi, tur nedzīvo, tikai skatās, lūrās gar stūriem un atkal nojauc. vārdi ir drošā, siltā jūra, kurā dzīvot un peldēt uz visām pusēm.

Jūs visu pasakāt ātrāk, skaistāk un precīzāk par mani. Turu par jums īkšķus. Arī tāpēc, ka man tiešām labi izgāja.

Turiet par mani īkšķi, ak, jūs, kas mani nepazīstat. Un, ja labi izies, jaunnedēļ turēšu par jums.

Cirks aizbrauc uz citu pilsētu, un kļūst skumji. Ek, vajadzēja tomēr bērnībā aizbēgt ar cirku.

Visādas domas galvā. Bet, kad tieku līdz rakstīšanai šeit, tad tik vien varu pateikt, ka bērzi ir izbalinājuši šķipsnas. Neskatoties uz to, mana vasara turpinās. Ā, un vēl tas, ka man nenāk ļoti raudiens par bojāgājušiem hokejistiem, jo es viņus pazīstu tikpat maz kā vairumu pasaules iedzīvotāju. Tas izklausās drusku ļauni, bet tā ir mana subjektīvā, godīgā runa šajā gadījumā.

Mana vasara noteikti vēl nav beigusies. Tam nebūs sakara ar gumijas zābakiem vai dzeltenām bērzlapu monētām, vai baltām ziemeļu vēja strīpām uz Daugavas. Izdomas draugi ir bijusi mana šovasara. Kad pienāks kopības beigas, kad sāksies citas lietas, tad būs cauri arī vasara. Tad nāks tas, ko nevar darīt vasarā, un, jāteic, tas gan priecina, gan biedē mani ļoti.

Arī izdomas cilvēkiem ir sliktas un labas dienas. satriecoši pārpratumi un neveiksmes, līdz asarām laimīgas izdošanās. Varbūt esmu iekļuvusi kādā Kolumbijas vai Venecuēlas seriālā.

Kopš tā brīža es daudz laika pavadu ar viņiem, un man ir aizdomas, ka mēs kļūstam aizvien līdzīgāki. Diez, vai tas nozīmē, ka tagad arī es esmu izdomāta? Un tā izdomas pasaule man patīk.

Es iepazinos ar cilvēkiem, kurus būtu varējusi arī nosapņot vai izdomāt.

Es dzīvoju tādā mājiņā, kurai gribas noglaudīt jumtu, sabučot lodziņus un sabužināt pagalma koku lapotni.

Koki stāv. Viņi to dara pašpārliecināti un jēgpilni. Šajā pavasarī to pirmo reizi pamanīju. Vienu dienu īpaši skaidri redzēju, cik jēdzīgi tie stāv.

Pētu savas domas. Iznāk, ka daudz domāju par mirušiem.
Piemēram, par vienu sievieti, kas nomira 40 gadu vecumā. Dzīvē viņa bija ekstraverta un jauneklīga. Atceros, reiz bija sev uzveidojusi tādu puspanka frizūru, un iekrāsojusi 12 krāsās. Bet zārkā viņai bija uzvilkta kaut kāda izšūdināta, pseidotautiska blūze, a la ulmaņlaiki. Nu kāpēc tā?

Krišjānis Valdemārs velk zeķes. Vai jūs varat to iedomāties? Nē, pat ne zeķes, bet vienu. Kāja, purngals, pelēka zeķe, mazliet sviedru smakas. Ir 19. gadsimts, un tā nav filma. Viņš patiešām vilka zeķes, es varu to apzvērēt. Bet tagad sen jau miris.

Nudien ceru, ka pavasara vētras iztīrīs dažu labu sasmakušu (manas) (dvēseles) kaktu. Es cenšos. Es raudu un kā Zatlers gribu zināt, nu tiešām, kas es esmu?!? Raudošs Valdis Zatlers - can you imagine?

Kad tu, cileks, pēc vairāku mēnešu pārtraukuma esi labā uomā, tad sāc ievērot, cik daudz jauku ļaužu ir apkārt. Uz Dzirciema ielas kāds padzīvojis pāris atradis koši zilu lietussargu. Tāda ļoti skaista krāsa. Ja es būtu gājusi garām pirms viņiem, kazi, man roka paslīdētu to pievākt... Bet viņi - pacietīgi iestiprina lietussargu ceriņkrūma plikajos zaros. Tik labi viņš tur sēž, zilāks un skaistāks par visiem pludmales zilajiem karogiem, un gaida savu īpašnieku.
Kad uoma nebija laba, es to neievērotu. No tā man uzprasās secinājums:
Iespējams, latviešu vaimanoloģija un pašnoniecināšanās izriet nevis no ekonomiskām likstām, korupcijas valsts pārvaldē utml., bet hroniski slikta garastāvokļa. Tāpēc nenostrādās "ķersim zagļus" vai "ļoti daudz jāstrādā" un pat ne "mums vajag daudz gudru profesionāļu." Vajag: marš!-visi uzlabot fizisko un psihisko veselību! Tā kā ķīniešiem, rindā stāt un vingrot. Un smaidīt kā saules aptaurētiem dienvidniekiem. Un apskauties kā pašpalīdzības grupu dalībniekiem. Možiņ uoma uzlabosies, un mēs ieraudzīsim, cik mums lieliski bērni, kaimiņi un pat priekšnieki.

Vakar noskatījos šo izdaudzināto filmu. Visvairāk man patika, cik graciozi, cik eleganti pandorieši nēsāja astes. Sagribējās, lai arī cilvēkiem tādas būtu. Protams, ja arī mēs mācētu astes TĀ nēsāt.

Es baidos paskatīties uz patiesībām. Ne tikai uz vienu, bet uz daudzām patiesībām par sevi. Kāpēc baidos? Vai esmu kādreiz sista ar patiesību? Tā - tinkš, tankš ar baltu patiesību pa sarkaniem, asiņainiem zobiem? Nu šķiet, ka ne. Vai varbūt esmu iegalvojusi, ka patiesība ir tikai kaut kas ļaunzzz, tā vēstīs tikai slikto.
No patiesībām varētu noslēpties, kādā alā, kādā bibliotekā bez logiem un durvīm, un pavadīt tur laiku līdz pasaules galam. Izeja - sarīkot pasaules galu.