arī žurkas ir suņi
sirsnīgās noskaņās pētot vakardienas treniņa bildes un saprotot,ka jau atkal nav izdevies uzķert to kadru,kad suns ir uzodis vēju, vien to,kā es kārādamās pavadas galā tieku ierauta bedrē pie statista - gāju pusdienās.
ikurāt tais kāpnēs,kur birojs, dzīvo viens jorks. nu, mazais žurka - jorkšīras terjers. ir viņš te jau nu noteikti gadus 2 vismaz,ja ne visus trīs. sen nebiju redzējusi, bet izejot iekšpagalmā skatos - un ne tik daudz kā pašu žurku,bet gan īgno skuķi atpazīstu (jo jorku jau šitādā "smalkā" ēkā gana daudz). tā kā skuķis vienmēr uz mani īgni lūr,kad es savukārt nosodoši blenžu uz viņu dēļ pilnīgi nemotivētas brēkāšanas uz sīkbūtni, kas vienmēr grib skriet pie manis draudzēties, nolemju neizsaukt uguni uz sevi un eju uz vārtiem. bet te pēķšni tas mazais mūdzis, metru 60 attālumā paceļ savu knipucītiņumītiņimo šnobeli un uzož vēju, nu gluži kā mgdšniks pieredzējis un JOŽ ko kājas nes pie manis. īgnais skuķis slāj no muguras brēkdams "iģikamņe, nu iģikamņe!!" bet sīkulim po, pieskrien pie manis, un gluži vai palien zem svārkiem, aiz svētlaimes,ka kāds ar viņu labu vārdu parunās un vēderu pakasīs.
nezinu,kas viņam tā par mīlu. neesmu novērojusi,ka pie citiem tā skrietu - bet sāka skriet pie manis,kad man vēl suņa takš nebija. un mīlēt es ar kabatas formāta suņžurkas nemīlu diezko - kaut zinu,ka tais mazajās krūtelēs pukst liela lauva sirds nereti.
vienvārdsakot dikti žēl palika. nabags pieplaka pie zemes, nīgrajam skuķim pienākot - skuķis ne vārda man nepateicis,pagrāba suni un aizslāja. nu,es tak viņu nesaucu pie sevis. ehhh.
kapēc cilvēki ņem suņus un pēc tam viņus nemīl???
ikurāt tais kāpnēs,kur birojs, dzīvo viens jorks. nu, mazais žurka - jorkšīras terjers. ir viņš te jau nu noteikti gadus 2 vismaz,ja ne visus trīs. sen nebiju redzējusi, bet izejot iekšpagalmā skatos - un ne tik daudz kā pašu žurku,bet gan īgno skuķi atpazīstu (jo jorku jau šitādā "smalkā" ēkā gana daudz). tā kā skuķis vienmēr uz mani īgni lūr,kad es savukārt nosodoši blenžu uz viņu dēļ pilnīgi nemotivētas brēkāšanas uz sīkbūtni, kas vienmēr grib skriet pie manis draudzēties, nolemju neizsaukt uguni uz sevi un eju uz vārtiem. bet te pēķšni tas mazais mūdzis, metru 60 attālumā paceļ savu knipucītiņumītiņimo šnobeli un uzož vēju, nu gluži kā mgdšniks pieredzējis un JOŽ ko kājas nes pie manis. īgnais skuķis slāj no muguras brēkdams "iģikamņe, nu iģikamņe!!" bet sīkulim po, pieskrien pie manis, un gluži vai palien zem svārkiem, aiz svētlaimes,ka kāds ar viņu labu vārdu parunās un vēderu pakasīs.
nezinu,kas viņam tā par mīlu. neesmu novērojusi,ka pie citiem tā skrietu - bet sāka skriet pie manis,kad man vēl suņa takš nebija. un mīlēt es ar kabatas formāta suņžurkas nemīlu diezko - kaut zinu,ka tais mazajās krūtelēs pukst liela lauva sirds nereti.
vienvārdsakot dikti žēl palika. nabags pieplaka pie zemes, nīgrajam skuķim pienākot - skuķis ne vārda man nepateicis,pagrāba suni un aizslāja. nu,es tak viņu nesaucu pie sevis. ehhh.
kapēc cilvēki ņem suņus un pēc tam viņus nemīl???