rūsganais sprakšķis

pēc n partijām duraka un domino, bērns brēc,ka grib spēlēt Katanas ieceļotājus, manas acis krīt ciet, un krīt priekškars, laimīga iemūku guļamistabā, bet pakaļ man skan aicinājums nākt skatīties,kā viņi spēlē dambreti.

vai tiešām es reiz varēju vienos naktī justies moža un darbīga jeb tas ir temporāli un dienasrežīma maiņas adaptēsies un es nejutīšos vislaik kā zombijs?