rūsganais sprakšķis

pajocīgi.
aptvert savu realitāti.

vakar braucu mājās pēc riktīgi foršas , piesātinātas dienas. skanēja radio101 un ielas bija tukšas un man bija tik labi un pašpietiekami,ka apbraucu vēlvienu kvartālu, pareizāk sakot, iemēģināju Bruklinas tilta tālāko, jauno posmu. braucu pāri un domāju,ka jāvēlās kautkas,bet nezināju,ko vēlēties.
otrā galā neieslēdzu tālās, nesapratu,kur esmu un gandrīz apmaldījos kautkur Mangaļos.

ja tā padomā,es taču nemaz neatceros,kad esmu dzīvojusi viena. nu,tā,ka viena un tā,ka tā ir labi.

bet man ir labi. varbūt tāpēc,ka agrāk man nebija mājlopu. vai arī likās,ka nu baigi tas vecis blakus ir vajadzīgs un kā tas izskatīsies, un kā es tikšu ar visu galā... bet,kad saproti,ka vari ar visu tikt galā un ka ir tik forši - tad es varu braukt uz frīzbija treniņu, tad uz paklausību,tad uz meklēšanu, tad likt pēdas - un kautkad vienkārši sēdēt dīvānā un kasīt kaķim vēderu.

vienīgais stulbums,ka kautkā līdz sniegam tas bruģis jāuzliek.

bet kas visā šajā stāstā ir visabsurdākais? es jau nebūtu es,ja nejustos vainīga par to,ka jūtos labi...