rūsganais sprakšķis

pēc trīs dienām atsākām ar vīru sarunāties, ķip, nekas nav bijis. laikam jau taisnība jums,kas teica, ka nav, ko dirsties.

mēs kopš septembra nolēmām kontrolēt ienākumus un izdevumus. Tobiš, vīrs ik pa laikam par to murkšķēja, tad nu man apnika un teicu, ok, es taisu ekseli, ņemu bankas steitmentus un kontrolēju visu skaidro naudu, vācam čekus un TAD skatamies, kas ir kas, nevis visu laiku bļaut, ka es esmu tā kas naudu tērē.
(protams, ka es tērēju naudu - es, piemēram, pērku gandrīz visu paiku šai mājai, maksāju rēķinus un man ir suņi)

protams, ka skatoties ekseļos, izrādās, ka es vairs neesmu ļaunuma sakne.

pirms kāda laika atradu mašīnas pelnutraukā viena dzīvokļa īresnaudu un paņēmu, gaidīju, kad viņš to sāks meklēt. Nesāka.
tāda, vot, viņam tā budžeta izpratne.
no sākuma lecās pretī, ka ko ta es tagad, skaitīšu katru centu, bet nu jau miers. Un pat izskatās, ka izdodas ietaupīt mēnesī tik, cik viņam gribas.

bet tērējam gan mēs bezbožna daudz, rijam un dzeram, rijam un dzeram....