rūsganais sprakšķis

rīt bērnam izlaidums, a man santehniķi velk guļamstabai cauri trubas, nav ūdens un nezinu,kad būs, un pat,ja būs, vai būs arī siltais.

jāatzīst gan, ka vēl perfektāka laika izjūta ir manam vecajam boilerim - tas vakar sāka tecēt. nu,vismaz nebūs žēl izmest.

tā nu es te sēžu virtuvē, visa ielīksmojoši iekļauta meistaru sviedru smakās, ārā līst, gliemežus jau nolasīju, nav kur likties.

Krāmējos pa saviem grāmatplauktiem. Tagadiņ sēžu pie '38. un '87. gadu Vējiem līdzi izdevumiem. Abiem rakstīts,ka tulkojis Valdemārs Kārkliņš,bet tie ir divi pavisam dažādi teksti. Hau sou?

šausmīgi intersanti ar tām vārnām

vakar sīks bij pats uzlaidies zarā, bet šodien atkal pa zemi tusē

iepriekšējās dienas te patrulēja 4 vecās, tagad tikai divas sargā. viena vairāk uz mani brēc, otra tikai vēro.
visu kaķu paiku izēdušas, ko noliku.

bet kas man interesē - viņas sēž zarā un knābā to nabaga koku, met lejā zariņus un lapas. man tā kā no tā būtu jābaidās vai, jeb viņas tik izrāda stresu?
tāda plivināšanās virs galvas tikai,kad kaķis pamuka tai virzienā un nesu prom.
nabaga lopi sēž cietuma režīmā.