rūsganais sprakšķis

respektīvi bija purvīks, līdz es tā padomāju,un tad šis sāka līt.

no rīta ar družku aizlaidām uz Raunas ielas buķiku, meitenes mīļās, es te sienu asti pušķītī - dabūju 3, TRĪS!!!, labas žaķetes, vienu aplam zolīdu, vienu a ļa šaneļ un vienu fuksijrozā!
un tad vēl vienu murrrr kleitu ar dekolteju un vēl svārkus un blūzi, vārdsakot, piepildīju vēlmi sapirkties, dabūju lieliskus, kvalitatīvus garderobes papildinājumus un neiztērēju miljonu!

tad vēl biju pie Oblicas pēc desām (šausmīgi gardas!) un redzēju mazo, brīīīīnišķīgo kaķbērnu, labi,ka lejā gaidīja kaimiņiene,kurai vīrs netika mājās galā ar bērnu, savādāk Oblica mani no mājas ārā nebūtu dabūjusi, āāāi,kā man gribas tādu mazu kaķīti, bet nedrīkst,nedrīkst. divus suņus es spēju iedomāties, bet divi kaķi, nononono.

skāde, ka tik lieliska diena nolēma neturpināties un tagadiņ mums ar suni jābrauc uz treniņu slapināties, fuu.

pēc n partijām duraka un domino, bērns brēc,ka grib spēlēt Katanas ieceļotājus, manas acis krīt ciet, un krīt priekškars, laimīga iemūku guļamistabā, bet pakaļ man skan aicinājums nākt skatīties,kā viņi spēlē dambreti.

vai tiešām es reiz varēju vienos naktī justies moža un darbīga jeb tas ir temporāli un dienasrežīma maiņas adaptēsies un es nejutīšos vislaik kā zombijs?