rūsganais sprakšķis

reizēm mēs spītīgi negribam saprast šādas vai tādas lietas.
izdomājam dažnedažādākos argumentus un attaisnojumus un 'whatifus', lai tikai nepaskatītos patiesībai acīs, jo kautkur kādā zemapziņas kaktiņā nojaušam, ka patiesība kā tāds bazilisks noslaktēs pēdējās ilūzijas.

tādās reizēs providence pajoko atsūtot zvērīgu angīnu.
un tai brīdī,kad tik šausmīgi gribas raudāt, jo ir tik sūdīgi, bet paraudāt nevari, jo tās stikla šķembas, kas sabērtas rīklē, griežas miesā, tai brīdī tu saproti, ka tiešām reāli baidies, ka varētu naktī pamosties no tā, ka vairs nevar ievilkt gaisu, un piezvanīt nevienam nevari, jo nav balss.

tai brīdī nekas cits neatliek kā saprast, ka visi argumenti un attaisnojumi ir tikai paša ilūzijas, paša vēlmes par to, kā gribētos, lai viss būtu, bet tas tā nav. diemžēl.

es pirms nedēļas uzdevu jautājumu, uz kuru īsti nesaņēmu atbildi. vismaz man gribējās domāt, ka neesmu to saņēmusi.

dārgā providence - es esmu sapratusi. lūdzu, nemoki mani vēl tālāk ar šādām bezgalgarām dienām un naktīm 39grādu drudža murgos un sviedros, un asarās.
es esmu sapratusi, ka aiz gara laika mēs varam filozofēt par jūtām, to esamību, garāmplūšanu, pazaudēšanos un laiku apdomāšanai. bet reāli, tai brīdī nakts melnumā, kad uzmācas visprimitīvākās bailes no nāves - tad vai nu kāds tur tavu roku, vai nē.
un nekādi izvērstāki apcerējumi.
vai nu jā, vai nē.

viss, kas man atlicis, ir ar to samierināties.