![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
man ir kautkāds brain damage
pat nezinu,kā to aprakstīt.
vienmēr ir bijis tā,ka cilvēki paši nāk pie manis un grib draudzēties. man ir vismaz māsterdegrī attiecību neuzturēšanā, bet es nesaprotu,kā uzturēt attiecības ar daudz cilvēkiem,man ar tiem pašiem dažiem tuvākajiem pietrūkst laika un spēka.
es nesaprotu,kāpēc mani nepamet mani senākie draugi un nesaprotu,kāpēc grib draudzēties jauni un atkal jauni.
esmu pakāsusi visus bijušos kolēģus,ar kuriem reiz ir pavadīts daudz laika. bijušos klases/kursabiedrus. es negribu viņus nekur nekad satikt, cenšos izvairīties, jo mani padara traku tas,ka man saka 'kautkad noteikti vajag saskrieties' jo es zinu,ka izvairīšos.
tas bija tā gender neutral, bet vēl komplicētāk tas ir ar pretējā pola pārstāvjiem. es šausmīgi aizdomīgi skatos uz jebkādu uzmanību. itkā jau es labi māku turēt to visu neitrāli, bet mani mūždien mulsina un es paniski baidos nonākt situācijā,kad man jāsaka, piedod,vecīt, but you're not my type, because, clearly, most of you aren't.
kāpēc es tagad par to - man atrakstīja tiesnesis,ar kuru kopā strādājām martā - toreiz savācu no lidostas, izstaigājām vecrīgu, pastrādājām un aizvedu atpakaļ, un viss, es tikai biju jauka, jo, kamōn, tas bija tiesnesis un man tās bija pirmās nopietnās sacensības. pēc tam sarakstījāmies standarta 'howwasyourflight" un 'herearesomepictures" frāzēs, bet tad pēc kāda laika viņš atkal atrakstīja, stāstija,ka mainīs darbu. es toreiz nofeiloju un uz pēdējo vēstuli neatbildēju. šovakar viņš atkal atrakstījis, stāsta,cik kruta ir jaunais darbs un ka bija kādu saticis, bet tomēr nebija īstā, bet ka viņam viss ok un tā. un es nesaprotu kāpēc viņš man raksta.
ok, ja ļoti ļoti iespringstu, es varu būt ļoti patīkams sarunu biedrs, esmu jautra un visādi citādi forša . pēc tam man vajag nedēļu klusuma,lai atgūtos.
es pieņemšu,ka mūsu sfērā ir tik maz cilvēku un vispār mēs visi esam pasisti un ar nepilnu rubli.
un nupat jau pati nesaprotu, ko gribēju pateikt. Freids gan jau zinātu,kur vainīte.
pat nezinu,kā to aprakstīt.
vienmēr ir bijis tā,ka cilvēki paši nāk pie manis un grib draudzēties. man ir vismaz māsterdegrī attiecību neuzturēšanā, bet es nesaprotu,kā uzturēt attiecības ar daudz cilvēkiem,man ar tiem pašiem dažiem tuvākajiem pietrūkst laika un spēka.
es nesaprotu,kāpēc mani nepamet mani senākie draugi un nesaprotu,kāpēc grib draudzēties jauni un atkal jauni.
esmu pakāsusi visus bijušos kolēģus,ar kuriem reiz ir pavadīts daudz laika. bijušos klases/kursabiedrus. es negribu viņus nekur nekad satikt, cenšos izvairīties, jo mani padara traku tas,ka man saka 'kautkad noteikti vajag saskrieties' jo es zinu,ka izvairīšos.
tas bija tā gender neutral, bet vēl komplicētāk tas ir ar pretējā pola pārstāvjiem. es šausmīgi aizdomīgi skatos uz jebkādu uzmanību. itkā jau es labi māku turēt to visu neitrāli, bet mani mūždien mulsina un es paniski baidos nonākt situācijā,kad man jāsaka, piedod,vecīt, but you're not my type, because, clearly, most of you aren't.
kāpēc es tagad par to - man atrakstīja tiesnesis,ar kuru kopā strādājām martā - toreiz savācu no lidostas, izstaigājām vecrīgu, pastrādājām un aizvedu atpakaļ, un viss, es tikai biju jauka, jo, kamōn, tas bija tiesnesis un man tās bija pirmās nopietnās sacensības. pēc tam sarakstījāmies standarta 'howwasyourflight" un 'herearesomepictures" frāzēs, bet tad pēc kāda laika viņš atkal atrakstīja, stāstija,ka mainīs darbu. es toreiz nofeiloju un uz pēdējo vēstuli neatbildēju. šovakar viņš atkal atrakstījis, stāsta,cik kruta ir jaunais darbs un ka bija kādu saticis, bet tomēr nebija īstā, bet ka viņam viss ok un tā. un es nesaprotu kāpēc viņš man raksta.
ok, ja ļoti ļoti iespringstu, es varu būt ļoti patīkams sarunu biedrs, esmu jautra un visādi citādi forša . pēc tam man vajag nedēļu klusuma,lai atgūtos.
es pieņemšu,ka mūsu sfērā ir tik maz cilvēku un vispār mēs visi esam pasisti un ar nepilnu rubli.
un nupat jau pati nesaprotu, ko gribēju pateikt. Freids gan jau zinātu,kur vainīte.