![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
pff. šausmas,ko visi ņemas.
un es kā vienmēr neko neesmu pamanījusi,kas notiek. sekli, mufucīt, sekli. un egoistiski būt tik aizņemtai pašai ar sevi.
jā,es esmu laimīga,ka nekad neesmu saskārusies ar abortiem un ļoti ceru,ka tā tas arī paliks. un es gribētu domāt,ka nekādu likumu viņi nepieņems,jo gribētos būt drošai,ka, ja nelaime atnāk nebrēkdama,nav jādara kautkas nelikumīgs pa kaktiem.
bet par to otru padarīšanu, hm, es nekad laikam pa lielam neesmu sajutusies kā apspiesta sieviete,kura ir ierobežota sava dzimuma ietvaros. man šķiet,ka vienmēr visur ir prevalējusi manis pašas gribēšana un varēšana vai par drīzāk negribēšana un nevarēšana. bet nujā,es atkal sekli domāju savas šaurās smilšukastes ietvaros, nepievēršot globālākiem procesiem vērību.
bet vot es sajutos mazliet aizskarta kaukurā diskusijā no kaukāda komenta par to,ka sievietes pašas sevi stutē kur tur zemu vai kā.
abet man piemēram ir šausmīgi izdevīgi atairēties ar 'ko tad es , es jau neko, es tikai sieviete' brīžos,kad tas ir izdevīgi.
piemēram dienās,kad esmu slima vai pārgurusi un braucu zem katras kritikas un parkojos pa 10 lāgiem. ja man kāds ko skatās,es noplātu rokas, "pardoname, esmu blondīne" un neiespringstot turpinu ķimerēties. un tāpat citās lietās. un mani neaizskar joki par sievietēm un man netraucē,ka blenž uz maniem pupiem, pirmkārt, uzskatu,ka ir uz ko blenzt, otrkārt, ja man nepatīk, varu to tieši pateikt. jeb uzvilkt tādu drēbi,lai neblenž.
viss taču ir tik ļoti saistīts, viena darbība ar otru reakciju, nākamā pretreakcija, un tā pa ķēdi tālāk.
vismaz manā dzīvē .
un es kā vienmēr neko neesmu pamanījusi,kas notiek. sekli, mufucīt, sekli. un egoistiski būt tik aizņemtai pašai ar sevi.
jā,es esmu laimīga,ka nekad neesmu saskārusies ar abortiem un ļoti ceru,ka tā tas arī paliks. un es gribētu domāt,ka nekādu likumu viņi nepieņems,jo gribētos būt drošai,ka, ja nelaime atnāk nebrēkdama,nav jādara kautkas nelikumīgs pa kaktiem.
bet par to otru padarīšanu, hm, es nekad laikam pa lielam neesmu sajutusies kā apspiesta sieviete,kura ir ierobežota sava dzimuma ietvaros. man šķiet,ka vienmēr visur ir prevalējusi manis pašas gribēšana un varēšana vai par drīzāk negribēšana un nevarēšana. bet nujā,es atkal sekli domāju savas šaurās smilšukastes ietvaros, nepievēršot globālākiem procesiem vērību.
bet vot es sajutos mazliet aizskarta kaukurā diskusijā no kaukāda komenta par to,ka sievietes pašas sevi stutē kur tur zemu vai kā.
abet man piemēram ir šausmīgi izdevīgi atairēties ar 'ko tad es , es jau neko, es tikai sieviete' brīžos,kad tas ir izdevīgi.
piemēram dienās,kad esmu slima vai pārgurusi un braucu zem katras kritikas un parkojos pa 10 lāgiem. ja man kāds ko skatās,es noplātu rokas, "pardoname, esmu blondīne" un neiespringstot turpinu ķimerēties. un tāpat citās lietās. un mani neaizskar joki par sievietēm un man netraucē,ka blenž uz maniem pupiem, pirmkārt, uzskatu,ka ir uz ko blenzt, otrkārt, ja man nepatīk, varu to tieši pateikt. jeb uzvilkt tādu drēbi,lai neblenž.
viss taču ir tik ļoti saistīts, viena darbība ar otru reakciju, nākamā pretreakcija, un tā pa ķēdi tālāk.
vismaz manā dzīvē .