rūsganais sprakšķis

sapnī stāvēju kautkur augstu, augstu.
kā tāds milzu granīta/betona perons, kā plosta vārti upē,tikai bezgalīgi garš un debesu augstumā.
un tā es tur stāvēju pašā galā un sapratu,ka man ir jālec lejā, jo atpakaļceļa jau nav.
bet tik ļoti negribējās nosisties.