rūsganais sprakšķis

vakar ciemos esot , jau zināmā reibeļa stāvoklī, mājasmāte ar mājastēvu sāka man rādīt,ko viņi dara jogā un par to cik joga ir forši un tā tālāk. mēģinot pakaļākstīties un topot uzteikta par to,ka man esot labs līdzsvars un kasturvēl, tomēr sajutu,ka nevaru izdarīt lietas,kuras kādreiz varēju .nu, ne jogu, bet tomēr ir zināma apjausma par savām kapacitātēm, kuras šobrīd konkrēti feilo - ja pēc vienas pozas man pusnedēļu sāp mugura, un pēc citas šodien nezinu, kur un kā likt kreiso kāju, pastāv iespējamība, ka esmu zaudējusi iedzimto lokanību un neveselīgais dzīvesveids ir nogulsnējies manī. bet , piedošn, es gribētu cerēt, ka this part of my life isn't over. un esmu nolēmusi,ka joga varētu būt mans glābiņš.
let's try.