negribu, negribu, negribu
ne par gliemi ne par ko citu.
labdarība ir tik... nogurdinoša
visu nedēļu cik esmu mājās, pat cauru nakti, mazgāju vārīšanas režīmā dvieļus un palagus. uz elektrības skaitekli bail pat paskatīties.
šovakar škirojos, kas iet uz dzīvnieku patversmi, kas uz trūcīgo kautkādu atbalsta biedrību, kas bomžiem, kuri ceturdienas rītos izrevidē manu izstumto konteineru.
un,protams,kas uz manu priekšnamu,kur krājas kaudze ar simtgadīgiem papīriem un fotogrāfijām, no kurām jāizdala sava ģimene un citi.
un sēžu tagad tāda ar smeldzošiem kauliem un domāju. kautkur apziņas nostūrī stāv lasītais,ka , piemēram, bērnunamos esot tā,ka nemaz nekādas prastās mantas nederot.
un vai gan kādam noderēs tie vecie, prastie, baltie palagi un fajansa krūzes un gandrīzalumīnija karotes.
bet mes visu miskastē ar neliekas labi.
tad jau redzēs. ja mani rīt tur izlamās, tad metīšu miskastē.
bet šķirošanai nav ne gala ne malas. un vēl grāmatas. eh...
p.s.
on the bright side. kamēr mētājām ar suni bunbu pagalmā, pa mūsu mazielu 2x nobrauca sniega šķūrētājs. diez,ko šis pa to praktiski jau melni atkusušo asfaltu šķūrē?