rūsganais sprakšķis

vakar es ļoti daudz runāju. par daudz daudz,kā jau tādās reizēs gadās.
bet no visa tā,ko es sarunāju, naktī galvā līda dažādas domas.
man kautkā ir ar sevi jāsarunā, ka šis tas ir jāmaina.
es tikai pagaidām nezinu,kā, taču atrunāties ar sasalušām zāģu skaidām šoreiz nevarēs.

sapratusi,ka pat es nevaru skatīties nedēļas laikā ceturto reizi the most romantic movie , respektīvi, bbc šerloka otrās sezonas pirmo sēriju, izmisīgi kašājos pa folderi un ar prieku atklāju,ka man tač ir nenoskatītas ruma dienasgrāmatas, un tad ar īgnumu secināju,ka esmu novilkusi baismīgas kvalitātes kautko un nepārbaudījusi un tagad man NAV KO SKATĪTIES, es esmu nīgrāka kā parasti,man salst un negribas neko darīt mājā un kur lai es tagad liekos?

nē, es nezinu,kāds velns mani pagrūda pār kraujas malu pieteikties ventilatorā, bet man tagadiņās palika bail par šādu muļķību. tā pēkšņi un uz sitiena un BAM. es taču māku tikai sunim bumbu pamest un to pašu - šķībi.