rūsganais sprakšķis

ziema ir mani piemeklējusi
ar slapjajiem cimdiem un plikajām rokām un aizmāršību

plaukstas tādas kā smilšpapīrs. tā pēkšņi. šorīt pamodos un ir.
bet darba atvilknē nav roku krēma.
ir tikai smaržu-krēms.
manas rokas turpina būt sausas, vien nevaru paelpot kā pirmā diena sit nāsīs...


šorīt mašīnā termometrs bija nosalis, bet toties, akpriekiprieki, nebija jātīra sniegs, pat i ne pūciņa no mašīnas loga.

pa nakti māja bija uzsilusi par vēl vienu grādu.

es nesaprotu,kāpēc ir tik daudz piektdienu un viņas visas notiek tik ātri viena aiz otras.

tāda sajūta, ka kāds ņēmis un izslēdzis slēdzīti man pakausī.
sāp galva un spēka navnenieka.
piektdiena.

svinīgi paziņoju,ka sākšu dzert pēc apmēram stundas , pusotras.
tikai aizbraukšu mājās, atrakšu pagrabu, paņemšu ābolu sulu un tad, pretēji savai vīnpārliecībai, ķeršos pie viskija.

tas ir kautkas neizturams ar to mani, ka temperatūra parādās piektdienas vakarā.
bet es ceru,ka izārstēšos, viskijs taču līdz pret visām vainām, ne?