rūsganais sprakšķis

man apriebušās šitās hormonālās svārstības

es atnāku mājās un pinkšķu par katru sīkumu.
un kas mani tajā tracina ir tas,ka man nāk virsū panika,ka es nemāku dzīvot viena.

SCREW YOU, sure i can.

nav tādu galvas vainu, vismaz man, ko nevarētu ārstēt ar fizisko slodzi.

aizgāju nostaigāties ar suni, izārdījāmies Elkor stāvvietā, noskrējāmies, izlēkājāmies pa margām un viss ir bumbās.

ir,protams, sīkas, organizatoriskas dabas problēmžagas, kā, piemēram, fakts,ka man visi mežāejamie apavi ir noviebušies un visu dienu uz kājām nevienos nenoslīkusi/nenoledojusi neizturēšu un man ir kā reiz 1 , i.e. rītdienas vakars, kad nopirkt neglītus, bet siltus un ūdensizturīgus zābakus, kaut, ņemot vērā,ka rīt pēc darba eju pie friziera,kurš, senās tradīcijās turoties, man iztaisnos krēpes, man noteikti mooooooods būs darīt pavisamkocitu.

tākā mēs dzīvojam pāķos,kur cilvēki nestaigā, tad var dziedāt,kad nav baigie mīnusi, es až ņe pomņu,kas bija tas, ar ko galvā atnācu mājās, taču jūķūbes piedāvājumi mani galu galā noveda līdz zaļumballei, un ai, kā man tagad gribas tādu iftīgu stumkaktā-stumkaktā.


bērnības pāķu himna