rūsganais sprakšķis

atkal būt noķērušai kaukādu draņķi.
šon atskaites jānodod, a galva kā ar hvz ko piebāzta un acis ārā sprāgtst un tāds vispārējs šķebīgums pret dzīvi un tā.

šorīt nogulēju darbu. sapnī redzēju kā mans "tikpat-kā-ex" draugs paziņo,ka mani pamet, jo viņu besī,ka es mūždien nevaru izvēlēties no menu ko ēst un ka man nekad nekas negaršojot.
galīgi nebija tas sapnis,kādu es biju iedomājusies ,ka redzēšu, speciāli pirms gulētiešanas skatoties smuko Eriku :D

un tad jau atkal būs pirmdiena un es jau atkal būšu nogurusi no brīvdienām. ja,protams,neizlemšu slimot pa dīvānu.

man šķiet,ka tā ir tikai f*** psihosomatika, jo man negribas vākt dārzu. un man negribas pieņemt lēmumu,ko darīt ar pagalmu un to bruģakmens kaudzi. es gribu un es negribu ar savām rokām viņus rakt.

es gribētu svētdien aizbraukt pie Laumas un staigāt pa mežu un pēc tam virtuvē dzert karstu raudeņu tēju, bet es droši vien to neizdarīšu, jo nevaru ziedot svētdienu nekā nedarīšanai un sevis mīlēšanai, jo es to vienkārši nemāku, jo kādam ir jāiet nogrābt kapi un jāberž māja vai jāsāk rakstīt stulbie parādi.

un es tač sestdien esmu apsolījusies ar suni iet palīgā meklēt baismīgo geokešu.