rūsganais sprakšķis

nanu, kā pēc kara izskatās pie manis, jau gadiem, tas saucas nevis,ka vienmēr viss ir izdarāms, bet vienmēr viskautkas paliek nepadarīts un tad tu pie tā pierodi līdz nākamajam pavasarim,kad tas duras acīs, bet tad viss aizaug zaļš un ātri skrienot izdodas atkal nepamanīt :s
ja es kautko tiešām gribētu, tad es gribētu sunim spārnus, jo viņš spēj tā piemīcīt to nabaga dubļaini atkusušo pagalmu, ka tur mūždien neieaugošā zāle nobīstas vēl vairāk...