Manī iekšā ir miers. Tā vispār ir tāda savāda sajūta un man nedaudz nepatīk. Bet dažreiz jau vajag arī tā. Miers, miegs, maigs, mīļš, mīla, mīlestība, pārestība, leave out all the rest.
Kas Tev patīk labāk - tagadne, nākotne vai pagātne? Man pagātne, vēsture, jo viss kas ir bijis, ir izbijis. Visas bailes, šaubas, sāpes, kritumi un kāpumi - tas viss ir beidzies un tagad es to varu atcerēties ar smaidu uz lūpām, varu pasmīnēt par tā laika vientiesību, naivumu un visu pārējo. Tā laika problēmas tagad liekas tik sīkas un nenozīmīgas! Es ceru, ka pēc laika arī viss, kas pašlaik man šķiet tik drausmīgs un neatrisināms, liksies smieklīgs. Nē, nevis 'es ceru', bet es zinu, ka tā BŪS.
Reizēm es mīlu savus draugus. Par to, ka varu mācīties no viņu kļūdām, par to, ka viņi atļauj man viņus pamācīt un, kā izsktās, uzskata manu viedokli par pietiekami svarīgu, lai to ņemtu vērā. Man prieks par to. Reizēm domāju, kāpēc viņa tā un kāpēc viņa šitā, bet tad atkal saprotu, ka es tajā vecumā darīju vēl lielākas muļķības, un nebija neviena, kas mani pamācītu. Viņai esmu es. Un es uzskatu, ka mans pienākums ir dot viņai padomus, jo vairāk, jo labāk. Pilnīgi skaidrs ir tas, ka viņa visos tajos neieklausīsies, taču arī tas ir labi, jo kaut kas taču ir jāpiedzīvo un jāpārdzīvo. Izvairīties no kļūdām, sāpēm, nav iespējams, tā ir neatņemama dzīves sastāvdaļa tāpat kā zeme un gaiss, gaiss un ūdens, maize un piens, cigaretes un uguns, tēvs un māte... Nu, esmu pārliecināta, ka Tu saprati jau pēc pirmā salīdzinājuma.

Sveiks, mīļais. Kā iet, mīļais? O, man prieks par Tevi, mīļais! Tu gribi zināt, kāpēc es Tevi visu laiku saucu par mīļo, mīļais? Jo man Tevis pietrūka. Un Tu esi mīļš. Un skaists. Un labs. Nē, vismīļākais, visskaistākais, vislabākais. Hā, nē, varbūt ne gluži visā pasaulē, bet no visiem, ko esmu pazinusi. Jā, savā ziņā var teikt arī visā pasaulē. Visā MANĀ pasaulē. Es ceru, ka Tev ar to pietiek? Nē, to es neteikšu skaļi, negribu zināt atbildi.
Zināji, ka vienmēr, kad dzirdu vai lasu Tavu vārdu, manī iekšā viss nodreb? Kāpēc? Nezinu. Bet jā, tās ir tādas patīkamas trīsas, tāpat kā dzirdot vārdus laime, prieks, brīvdiena, atpūta, saldumi. Vārds, Uzvārds. Mmm. Mīļais.
Man kaut kā liekas, ka šoreiz ir labāk nekā visās pagājušajās reizēs, nē? Varbūt tāpēc, ka es Tevi gribu vairāk nekā jebkad. Katru brīdi, kad esmu viena, Tavu trūkumu izjūtu kā asu sāpi. Jā, man sāp. Un vēl vairāk man sāp, kad iedomājos, ko Tu tagad dari. Viņai blakus. Vai varbūt pat virsū. Vai apakšā. Nu, vienalga. Au!
Tu prasi, kā es domāju izturēt visu vasaru bez Tevis. Kā, kā...? Es nedomāju, tā ir vieglāk. Dzīvosim - redzēsim. Bet būs sāpīgi, es jau tagad jūtu. Au! Katru minūti izjutīšu kā stundu uz moku rata. Bet neuztraucies par ani, mīļais, es esmu stipra. Protams, ka Tu par to nešaubies, ne jau visas varētu izturēt kaut pusi no tā, ko es esmu pārdzīvojusi. Au...
Gribētos zināt, vai Tu kādreiz domā par mani, kad esi ar viņu? Un otrādāk. Bet man kauns prasīt. Un ir dažas lietas, ko labāk nezināt, labāk izdomāt pašai savu īstenību.
Nu labi, mīļais. Saldu dusu, mīļais! Lai Tev rīt skaista diena, mīļais! Ē, mīļais, paskaties uz mani. Tev ir skaistas acis!

Katrai dienai ir savs vārds.
Es nerunāju par pirmdienu, otrdienu, piektdienu, un tā tālāk.
Tātad, šodien manu dienu sauc sāpes. Tajā brīdī, kad liekas, ka diena varbūt tomēr būs daudz maz izdevusies, es ieraugu kaut ko tādu, kas momentā liek saskriet asarām manās acīs. Čau, kā ar pannu pa pieri.
Viens. Divi. Trīs. Un Tu esi brīvs. Un nevienam nevajadzīgs. Ej mājās.