Tātad...
Viss sākās jau pāris nedēļu iepriekš, kad ar "RDKS Student jazz" (man tomēr patīk šis salikums) uzsākām mēģus, jo mēs bijām tie jaunie, kuriem šis pasākums bija jāatklāj, spēlējot 1dienas vakarā.
Programma bija laba - sastāvēja no mūšu pašu ("Horse jazz", "Second line", "I don`t wanna be that girl", "I don`t know how", "Who cares?") gabaliem, standartiem ("Four") un kāda RH funky ("Forget regret"). Pašiem ļoti patika, sajūta laba, un ieguldītais darbs likās tā vērts. Fantastiski cilvēki, fantastiska mūzika.
Pārējā nedēļa pagāja dažnedažādākajās sajūtās - no garlaicības līdz entuziasmam, no paguruma līdz ekstāzei.
Runājot par meistarklasēm - nejūtos neko daudz ieguvusi, tikai sapratusi un uztvērusi pāris labus atgādinājumus, kas visiem ik pa laikam piemirstās. Mazliet noveicās arī ar kombo (ko beigās pilnveidoju, pierunājot Čudaru pie mums spēlēt), un dziedāju kopā ar Daumantu. Sanāca. Viņš tomēr ir talantīgs. Un arī man kaut kā patīk tā līderes loma - labi sastrādājāmies ar Jeffu ( to, kas Andrews ) un uztaisījām divus foršus vokālos gabšus, Crazy Race ieskaitot.
Ļoti patika vakaru konči (vislabākais, kā jau gaidīju, bija 5dienas vakarā - monstri Victor Bailey un Lenny White, kā arī mans mīļākais bundzinieks - Wolfgangs Haffners ar Shapes).
Tusiņš arī perfekts, kurš sākās ar nakšņošanu Linarda nummuriņā, tad pie manis, un visbeidzot - telšu pilsētiņā. Jūtos nobaudījusi visu, ko šis pasākums piedāvāja, sākot ar sidriem un zāles pļāvēju, beidzot ar vodku un 2 paciņām dienā. Esmu iepazinusies ar kaudzi cilvēkiem, kas tomēr liekas visnoderīgākais šajā visā. Esmu vienu vakaru noorganizējusi mazu tusiņu arī pie sevis +- 15 cilvēku apjomā, un neesmu atstiepusies no alkohola pārdozēšanas.
Un pats labākais - neko neesmu laidusi garām, un esmu pat pieradusi normāli dzīvot arī guļot tikai 4 stundas. Un patiesībā, lai cik slikti man varbūt viss likās sākumā, pēcsajūta ir ģeniāla.
Ļoti ģeniāla.