Esmu atgriezusies.
Un uztraukusies.

man gan īsti negribās neko stāstīt, bet ja nu jūs kaut ko gribiet zināt, tad man gāja tiešam ļoti labi. Tur ir pārpasaulīgi skaisti. Es gribētu tur dzīvot un sajust kalnus sevī katru dienu. Vismaz esot tur, man tā likās.
Neaprakstāma sajūta, ka tu nonāc vietā, kur, cik tālu tev skatiens sniedzas, redzemas tikai klinšainas visrotnes. Un sniegs. Pilsētas nevar saskatīt un ir skaidra pārliecība, ka cilvēks šeit savu kāju nav spēris. Vismaz uz brīdi var iedomāties, ka tu esi ceļojis laikā. Tālu prom no šodienas un ikdienas. Ir tikai mirkļa lidojums, sajūta un nekas vairāk.
Labi, ka skaidri zināms ir viens - tur es atgriezīšos.

bet nu - atpakaļ nakotnē.

Biju jau aizmirsusi pāris sajūtas, kuras šodien atkal atgriezās.
Viena, protams, saistīta ar skolu. Ai, kāda maza, pretīga sazvērestība tajā valda. Patīk man tur, nepārprotiet, bet tā taču nevar. Kāpēc viss vienkārši nevarētu notikt godīgi.
Bet es jau nesūdzos. Manī tas tāpat neko nemainīs. Ir svarīgākas lietas par atzinību. Ir svarīgākas lietas par laimi.
Atgriežas skumjas. Nē, ne jau par skolu. Ar skumjām... par dzīvi.

Jānoskatās kāda filma. Esmu gatava "City of God".