Par pēdējām divām nedēļām

man gan īsti negribās neko stāstīt, bet ja nu jūs kaut ko gribiet zināt, tad man gāja tiešam ļoti labi. Tur ir pārpasaulīgi skaisti. Es gribētu tur dzīvot un sajust kalnus sevī katru dienu. Vismaz esot tur, man tā likās.
Neaprakstāma sajūta, ka tu nonāc vietā, kur, cik tālu tev skatiens sniedzas, redzemas tikai klinšainas visrotnes. Un sniegs. Pilsētas nevar saskatīt un ir skaidra pārliecība, ka cilvēks šeit savu kāju nav spēris. Vismaz uz brīdi var iedomāties, ka tu esi ceļojis laikā. Tālu prom no šodienas un ikdienas. Ir tikai mirkļa lidojums, sajūta un nekas vairāk.
Labi, ka skaidri zināms ir viens - tur es atgriezīšos.