Ms_saint

Johaidī, nu kā var tā nolaisties. Man weekendā nepārspīlējot ir paredzēti kādi 6-7 pasākumi. Lai arī dzīvoju visnotaļ sabiedrisku dzīvi un mājās sēžu reti, ir sakrājusies vienkārši kaudze draudzīgu attiecību, kuras nu ir jāmetas kopt. Tagad bez maz vai jājūtas vainīgai, ka brīvdienas vēlētos pavadīt vienatnē (kā man bieži vien patīk) vai savā mājas ikdienā. Un tā tās tikšanās manas aizņemtības dēļ tiek pārceltas, kamēr ir sakrājies tas, kas ir šobrīd. Nav kur sprukt. Jāsatiek visi. Sūdīgākais jau tas, ka finansiālie resursi ur kļuvuši ierobežoti tiktāl, ka katrs šāds pasākums beigās iesit pa kabatu.

Gribu mieru.

Atkal jau ziņās tas, ko esmu sastrādājusi. Šodien pat dubultā.

Šī sanāk jau kāda 7. noteikta veida situācija manā dzīvē. Atšķiras detaļas, bet ne pati būtība. Stulbi, ka joprojām pilnīgu mācību no tā visa neesmu guvusi, lai gan uzlabojumi tā kā varētu būt manāmi. Šoreiz tomēr diezgan nepatīkami, jo tas ir komplektā ar vispārējām neveiksmēm.

Kāds kārtējais apliecinājums, cik LV ir maza, uzpeldināja aizmirstas sajūtas un notikumus. Nu tādas ne pārāk patīkamas, trauksmainas, tātad neizsāpētas. Kas būtu domājis, ka viss tā turpināsies. Fuj, pat sirds sāka hroniski dauzīties, tas laikam bonuss no karstuma. Nē, nu tiešām, priekš kam tam vajadzēja uzpeldēt. Tagad jau tā nav viegli.

Joprojām arī pārliecinos, cik saistīti un vienoti ir visi notikumi. Vai nu viss, vai pilnīgs tukšums - nekā.

Hmm, jaukas priekšnojautas.

Tas, ka man stāsta, ka es naktī guļot pusmiegā glāstu savu gultasbiedru, nudien man ir milzīgs pārsteigums. Pat nesakrīt ar manu prāta un dvēseles stāvokli.

Kas man tā par karmu nafig, ka pēc manis vienmēr atrod savas īstās un vienīgās. Jūtos izmantota šajā ziņā. Pietiks!

Kas gan ar tevi ir noticis pa šo laiku?

Ja tā padomā, tad zaudēt var maz, bet daudz vairāk var iegūt. Aktīvāk jāizmanto savas iespējas.

Atminos kā pirms pieciem gadiem, kad tikko biju pabeigusi vidusskolu un gatavojos studijām juridiskajā fakultātē, izlasīju lērumu vēstures mācību grāmatu. Toreiz man bija raksturīgi stipri iespaidoties no lasītā, un mani aizrāva turpat visi vēsturiskie notikumi. Kas tad ir tie paliekošākie - kari un citas postažas. Toreiz es vēl domāju, ka pasaule izskatās palikusi paredzama un civilizēta, attiecīgi arī garlaicīga. Kopš tās vasaras ar katru gadu esmu sapratusi, ka attiecībā uz paredzamību esmu kļūdījusies. Tagad vispār var iedomāties tik dažādus attīstības scenārijus, ka garlaicīgi galīgi nav.

Piereģistrējos iepazīšanās portālā, nožēlojami. Ko var darīt, prasās vairāk uzmanības, tātad ar to jātiek galā.

Absolūta laime, diemžēl tikai sapnī, bet tas tikai pagaidām. Noteikti, ka laba zīme. Tas viss pateicoties atpūtai, kas ļoti palīdz saņemties dzīvot labāk.

Sagaidīju pavasari, bet kaut kā skumji, skumji...

Noskaņojums biedējoši precīzi mēdz pievilkt attiecīga rakstura notikumus.

Vakar bija forša draudziņu diena, tikai diemžēl es neformā.

3 God damned years.

Divas pacilājošas dienas. Sen neizjustas sajūtas! Piektdien - viss vakars un nakts smaidot bez pārtraukuma. Lidojot. Sestdien - skurbulis un tik maz pietrūka lai notiktu Kaut kas. Oferte bija, pietrūka tikai mans akcepts. Labi padarīts darbiņš no manas puses. Gaidīsim, kas notiks tālāk.

Sapnī redzēju visu savu pagātni tagadnē. Aizraujoši.

24 h laikā viss mainījās par 180 grādiem. Sākumā šoks līdz pat trīceklim, bet tomēr pārdzīvoju vieglāk nekā bija gaidīts (tātad tiešām stiprs raksturs). Gaidīju jau tādas lietas, pat baidījos. Nākošajā dienā noskaidrojās, ka nav tik traki ar to visu, varētu pat teikt, ka ja stipri piedomātu un piestrādātu, tad aizies :)

Ja jau gadu pavada tā kā tas sagaidīts, tad būs ok. Ievadot Jauno gadu un esot visnotaļ atzīstamā pasākumā, kas galvenokārt atzīstams tamdēļ, ka ļoti daudz visa kā galīgi ne tā kā līdz šim pieredzēts, laikam jau alkohola reibumā, redzēju burvīgu vīziju. Apmēram kā nomodā sapņojot, sajūtas lieliskas. Viennozīmīgi man tas vēl priekšā. Pasākuma noskaņa - apvienojot agrākās, jau piemierstās un vēl neizbaudītās sajūtas plus vēl krietna deva pašapziņas. Pozitīvi.