Ms_saint

Visas tās stadijas - dusmas, noliegums, skumjas, cerības. Apnicis.

Tas bij lecīgi teikts!

Jaunā gada pārdomas.
Es te tā padomāju, ka gandrīz visi vīrieši, kas man dzīvē līdz šim bijuši, vienmēr ir atgriezušies vismaz vēlreiz. Nav svarīgi, kurš bijis vainīgais, bet atgriešanās iniciatore, protams, ka nekad neesmu es. Te nav runa par pāris gadījumiem, bet tiešām tā ir izteikta tendence. Pie tam ir tikai kādas divas attiecības, kuras nav atsākušās atkal, vai vismaz nav bijis ierosinājums. Sāku domāt, ka moš kaut kā varētu savā dzīvē ieviest tās konkrētās atgriešanās. Tikai, kā lai to izdara, ja es neesmu iniciatore :)

Kā izskaidrot to, ka es neatceros, piemēram, to, kāds šogad bija pavasaris vai vasara, kāda bija pagājušā ziema? Nu kaut vai laikapstākļu ziņā. Atceros atsevišķus notikumus, bet ne visu kopumā.

Cik jauki, ka joprojām izdodas atrast lietas, kuras iedvesmo. Arī tādas, kas palaistas garām. Šī rudens sajūta gatava.

Riebjas šis pienākums, riebjas, riebjas, riebjas.
Katru reizi, kad atkal esmu uzkāpusi uz šī grābekļa, viļos sevī kā cilvēkā, sastopos aci pret aci ar savām vissūdīgākajām īpašībām. Šoreiz tiešām - pēdējo reizi!

Pienākums=maģistra darbs.

Gribu atcerēties vienu dziesmu no pēdējiem dzerstiņiem. Šobrīd neatceros nevienu motīvu, savukārt šorīt pusmiegā es viņu atcerējos pavisam labi, vēl centos piefiksēt vārdus, lai pēc tam saguglētu rokā. Protams, ka tad, kad es pamodos, es to biju aizmirsusi gluži tāpat kā 90% sapņu.

Fantastiski, kā sajūta "es visu zinu un visu varu", kas bija 17-21 gadu vecumam, ir trasformējusies uz "es nezinu un neko nevaru" šobrīd. Vajadzēja klausīt vecākus un pieredzējušākus cilvēkus, kad viņi man teica, ka tā tiešām būs.

Gandrīz jau tradicionālās rudens seksuāli romantiskās emocijas. Tik īsas un gaistošas.

Atpakaļ zombiju režīmā.

Chace Crawford, mmmm...

Tagad baigā modē atvadu ballītes.

Darbs smacē nost, un atbildība spiež pie zemes. Kurš un vai vispār kāds to spēs novērtēt, cik ļoti esmu sabojājusi sev veselību, uzņemoties to visu atbildību. Šobrīd vienkārši bezizeja.

Šis ir izdevies atvaļinājums, kurš vēl joprojām turpinās. Arī naudu var tērēt cik uziet un nedomājot par to, vai sanāks, vai nesanāks. Kas var būt vēl labāk! Šonedēļ vēl varēs "padzīvot zaļi", bet pēc tam atpakaļ pie pienākumiem.

Daudz esmu par to domājusi un runājusi, pat te. Atzīstos, ka šoreiz ir tā, ka darbi neseko vārdiem. Dotajā brīdī gan ir tā, ka esmu pārliecināta, ka lietas virzās uz priekšu. Tad lai man izdodas!

Tik tiešām man pilnīgi nemanāmi ir sācies arī mans mīļais septembris. Var jau būt, ka esmu jocīga, bet rudens fīlings ir ļoti īpašs labā nozīmē.

Vispār apziņa par iestājušos atvaļinājumu ir ārkārtīgi patīkama.

Pēdējā laika labākais līdzeklis kā atslēgties no nervus kutinošas darba nedēļas man ir negausīga mūzikas lejupielādēšana. Tas nekas, ka es nespēju klausīties, jo tas viss jau ir mērāms simtos GB, galvenais ir process un apziņa, ka man ir daudz labas mūzikas.

Ja ne tas apnicīgais naudas trūkums, šī būtu visnotaļ izdevusies dieniņa. Ak šī saldā varas sajūta :)

Es nesaprotu, kas tā ir par sabiedrību, kurā es apgrozos. Cilvēki savā starpā maļās un pastāv ļoti liela varbūtība, ka atkal uzraušos uz kādu, kas pazīst kādu, ko es pazīstu. Nu tā, nesanāk būt inkognito. Tātad visiem vienmēr ir iespēja uzzināt par mani to, ko es varbūt negribētu, lai uzzin. Teiciens par to, cik Rīga vai LV ir maza ikdienā tiek bieži pielietots. Tomēr es joprojām nesaprotu, kā tas tā sanāk, jo, piemēram, darbā nākas saskarties ar ļoti daudz cilvēkiem, kas visdrīzāk ir ārpus tā paziņu un paziņu paziņu loka. Respektīvi, ir sabiedrība, kura man nav tik labi zināma. Suns viņu zina, no kurienes šis apkārtesošais slānis ir radies.

Hahaha, pēdējās pāris dienas pārliecinos, ka mani nekas vairs nepārsteidz.