Ms_saint

Jauki, jauki, pilnīgi līdz asarām jauki. Beidzot notiek tas, par ko es runāju jau vismaz divarpus gadus (arī te). Protams, ka ir strjoms, stress un slodze nerviem, bet es tiešām esmu kā atmodusies. Tiešām, tiešām.

Paniskas bailes palikt atkarīgai no viena. Vnk panic!

Jāatzīst, ka es nesaprotu, kas notiek un šobrīd nekontrolēju situāciju. Pārāk daudz visa kā, vajadzētu salikt pa plauktiņiem.

Esmu pilnīgi nost :))))

Trakums turpinās, juuuhuuu.

Visu laiku notiek kas tāds, kas atgādina pilnīgi mistiskā veidā. Savādāk jau nu tiešām būtu tā, it kā nebūtu bijis. Viegli skumji, labi, ka tā. Pašaizsardzība, vai.

WASN`T WORTH IT!!!

Jāpievēršas būs karjerai, kas neskatoties ne uz ko, man ir izdevusies tīri pieklājīga, lai neteiktu vairāk. Tieši tā, prioritātes tagad būs karjera un arī skaistumkopšana.

Booooo, bija visnotaļ krāsaini un aizraujoši, bet tomēr laikam failed.

Čurāju karstu!

No, really - it's magic!

Yep, izskatās, ka atradu veidu, kā priekš sevis no tā visa dabūt to labāko. Godīgi sakot, notika tas, ko es vismazāk gadīju un tas pamatīgi norāva jumtu virs galvas un pamatu zem kājām. Tagad visam vajadzētu turpināt iet kā smērētam. Galvenais, lai neviens neko, kušš. Sakiet vēl, ka es neesmu spējīga.

Principā šādiem mērķiem arī šis blogs tiek turēts. Tik daudz enerģijas un skumju vienlaicīgi. Esmu totāli izsista no sliedēm. No vienas puses jāpriecājas, jo atkal jūtos dzīva & emocionāla, no otras puses vairs nevaru atgriezties ikdienā. Vismaz pagaidām tas prasa pārāk lielu koncentrēšanos. Visas sīkās lietiņas, mazie līdzšinējie prieciņi tagad liekas nekas. Gandrīz kā twilight grāmatā. So unreal.

Tiiiiik skumji šodien atgriezties ikdienā, pilnīgi sirds plīst pušu :/

Siltas vasaras naktis - viena no skaistākajām lietām ever.

I`m done with these hormones.

Eiforija. Priekšā vismaz mēnesi ilga eiforiska sajūta.

Atmiņa klibo!

Nebiju iedomājusies, ka man varētu būt spēcīgs flashbacks TĀDĀ veidā. :)
Bet citādi - jūtos vientuļi. Pie tā visa esmu vainīga arī pati. Brīvdienās izslēgts telefons, visi, kurus varēju pasūtīt, pasūtīju. Tā jau tiešām var palikt pavisam viens. Tāds pusdepresīvais stāvoklis. Pusdepresīvais tāpēc, ka zinu, ka sev pa pakaļu vēl spēju sadot un iekustināt, ja vien ļoti gribētu. Savādāk jau būtu bēdīgi. Ja man pirms pusgada teiktu, ka man tiešām būs tāda vientulības sajūta, nudien neticētu.

Jā, es neesmu izmantojusi ļoti daudz iespējas, bet vēl taču tādām jābūt.