Nesoli man zvaigznes no debesīm! Pat, ja tu varētu tās nonest... Man tās nevajag, lai paliek tur! Nesoli man visu pasauli pie kājām! Pat, ja tas būtu tev pa spēkam... Man to nevajag. Es gribu tikai tevi ar otu rokā. Kāpēc ar otu??? Pavisam vienkārši... Lūdzu, izkrāso manas debesis!!!!

Vakar pabeidzu pēdējo Harija Potera grāmatu. Lai tiktu ar visām galā man bija nepieciešami gandrīz desmit gadi. Nav nozīmes, vai man ir desmit (kā tad, kad iznāca pirmā Harija grāmata) vai divdesmit gadu, kā tagad, kad beidzot saņēmos un izlasīju pēdējo, es vienbalsīgi saku: "Šīs grāmatas ir tiešām maģiskas!" Un ne jau tāpēc, ka par burvjiem un raganām, bet tāpēc, ka to maģiskā uzbūve aptver katru lappusi katrā no septiņām grāmatām, kur katra vissīkākā detaļa pārdomāta un noslīpēta līdz pilnībai tiktāl, lai pēdējā grāmatā viss, kā audeklā sagultu kopā un veidotos viens maģisks veselums. Brīnišķīgi! Tagad ir tāda laba pabeigtības sajūta! Vēl viena lieta, kas iezīmē pagājušo desmitgadi - Harijs Poters - zēns, kurš izdzīvoja, zēns, kurš lika bērniem visā pasaulē aizmirst TV skatīšanos un videospēles!
Zinu, ka citi dēvē sevi par Elvisa Preslija, Bītlu vai Krievu multeņu paaudzi, tieši tāpēc man labpatiktos teikt, ka piederu pie Harija Potera paaudzes, pie cilvēkiem, kas mīl grāmatas, kas, ar nepacietīgu gaidot katru nākamo, izauguši kopā ar Hariju, Ronu un Hermioni, kopā ar viņiem priecājušies un bēdājušies, kopā spēlējuši kalambolu, klaiņojuši pa Aizliegto mežu un sapņojuši par Cūkkārpu - visu raganu un burvju skolu.
Džoanna, milzu paldies tev par Hariju, kurš izkrāsoja un pieplidīja manu bērnību un pat divdesmit gadu vecumā lika aizturēt elpu un lasīt, lasīt, lasīt....

Nu bāc... tas ir vnk... OMG... Nekad nebūtu domājusi, ka nauda mani tā spēs iepriecināt un pat, jā, liks justies nedaudz laimīgai! Jo man taču riebjas nauda, man riebjas, ka tās vienmēr ir par maz, man riebjas tas, ko tā spēj izdarīt ar cilvēkiem, bet šobrīd... Ir tāda sajūta it kā tā nauda būtu nākusi no debesīm un I'm so excited like I haven't been in such a long time. Nauda - man joprojām tā riebjas, es tikai priecājos par to, ko tā man dos - iespēju kaut mirkli padzīvot tā, kā agrāk, kad mana seja zināja, kas ir kosmētika un matiem bija nosakāms krāsu tonis. Bet pats galvenais - es varēšu iepriecināt mammu un brālīti, un sevi... Pats trakākais ir tas, ka es sava stulbuma dēļ mierīgi būtu varējusi dzīvot, nemaz nezinot, kas darās manā kontā pēdējos divus mēnešus, pēdējos divus nenormālos mēnešus.... Domāju, ka tam, ka tas nāca gaismā tikai tgd... tam noteikti tā bija jānotiek... Paldies, paldies, paldies!

P.s. Esmu iemīlējusies Discovery Channel reklāmas klipiņā. Nu vnk... brīnišķīgs... "I love the mountains... I love the clear blue sky... I love the whole World!!!"

Darīt ir OMG cik daudz, bet es... es pārlasu vecas vēstules... Atradu vienu, pašas rakstītu. Nosūtīju, bet atbildi tā arī neesmu saņēmusi. Jocīgi, ka tā, jo lai gan tā nesaturēja nekādus acīmredzamus jautājumus, man šķiet, ka prasīt prasījās pēc atbildes sava patiesuma un aizkustinājuma dēļ, es patiešām centos tā, lai ir no sirds un bija arī. Nu nevajag jau uzreiz teikt, ka raudāji spilvenā visu atlikušo dienu. Pietiktu ar: "Paldies, jauka vēstule!" Kaut gan... es vēl tā iedomājos, kad pārlasīju - ja man kāds kko tādu atsūtītu, tad es jau nu noteikti apraudātos. Bet nu vēl jau ir laiks...paraudāt... ;)

Uzmini, kas man tgd skan??? You take my desire higher... above the clouds....

Ei, vai tu tici mīlestībai no pirmā acu uzmetiena??? Vai arī man paiet tev garām vēl kādu reizi?!
Es neticu, bet kaut kas no pirmā acu uzmetiena tomēr ir. Kas? Es vēl nezinu, bet zinu, ka šī (pēc skaita varētu būt kāda 15.) nebūs pēdējā reize, kad paiešu tev garām. Un es nemeklēšu nekādu attaisnojumu tam, kā skatījos uz tevi šodien.... es vnk tā skatījos un viss... un šodien es sapratu - es turpināšu skatīties gribi tu to vai ne. Un ja negribi, tad tev nekas cits neatliks, kā pateikt to man face to face... un tādas iespējas būs, tici man. Un es apzinos, ka tu varētu domāt, ka esmu jocīga vai ķerta... Tāpēc teikšu tā - es tāda esmu pavisam noteikti. Un es nezinu, vai man tgd vajadzētu mēģināt attaisnot savu pēdējā laika draņķīgo paskatu, jūtos ne visai un arī izskatos pat vairāk nekā ne visai... Tu gan šodien izskatījies jauki, kā parasti. Nu ko... tad jau see you next week maybe. You know when and where. :)

*2000.gads 30.decembris

"Šodien es un mans brālis bijām mammai līdzi uz darbu. Beidzot es saņēmu Ziemassvētku dāvanu no opa. Nesen man piezvanīja Gita, es biju pārsteigta. Beidzot viņa ir mājās!"

*2001.gads 1.janvāris

"Šodien neko īpašu nedarījām. Vakar gan gāja jautri. Es un Gita gājām pastaigāties."

30.decembris

"Šodien es ar brāli un draudzenēm spēlēju Monopolu 3 reizes. Tas man patika. Bijām arī uz kalniņu. Rīt būs Vecgada vakars."

*2002.gads 1.janvāris

"Sveiki Jaunajā gadā. Ceru tas būs labāks par iepriekšējo. Es esmu laimīga par Jaunā gada iestāšanos. Ārā pēdējās dienās ir ļoti auksts un pieputināts. Dž. vēl turpina smēķēt. Es gan vairs nesmēķēju, man no dūmiem paliek slikti. Cigaretes man riebjas."

*2003.gads 1.janvāris

"Jā, tik tiešām, patšreiz, kad es rakstu jau ir 1.janvāris, jo pulkstenis rāda mazliet pirms vieniem naktī. Jaunais 2003.gads ir klāt. Vispār šī ir parasta diena, cepām piparkūkas un tamlīdzīgi. Cerams, ka šis Jaunais gads man būt tik pat labs kā iepriekšējais un pat vēl labāks, daudz, daudz labāks. Es tiešām to ļoti ceru."

31.decembris

"Ir vecgada vakars. Jā, atkal vesels gads aizritējis. Tikko pārskatīju savus apsveikumus un atradu vienu, ko J. man atsūtīja Ziemassvētkos. Texts apmēram šāds: "Ja 2003.gadu tu pavadīsi tāpat kā 2002., tad es jau sākšu aizmirst, kā tu izskaties. Es tev tiešām no sirds iesaku - pavadi savus tīņu gadus izklaidējoties. Es zinu, ka tu tāpat turpināsi tupēt mājās, bet atceries, ka tavā mazajā dzīvītē esam arī mēs - tavas draudzenes. Un vēl - atrodi savu otro pusīti!" Ko lai saka? Vai 2003.gads man bijis tāds pats kā 2002.? Nē... es esmu daudz ko sapratusi. [..] Man nav vajadzīgs tas alkohols un tās cigaretes, lai justos labi. Man tāpat ir labi."

*2004.gada 31.decembris

"Šodien ir vecgada vakars. Uz jautājuma zīmes vēl ir mūsu brauciens uz Somiju. Domāju, ka arī nākamais gads būs sviestains! Tad jau redzēs!"

*2005.gads 1.janvāris

"Ir 2005.gada pirmā diena. Mēs Jauno gadu sagaidījām mājās. Vispār, manuprāt, diezgan drūmi. Pirmkārt, mēs nešāvām raķetes, otrkārt, nebija sniega (un kar ir Jaunais gads bez sniega?) un treškārt, es nevarēju dzert šampi! Ja pagāšgad mums ar sīko vismaz nopirka kkādu bērnu suslu, tad šogad nekā. Stāvējām arā kā muļķi un blenzām un stulbām kaimiņu raķetēm. Drūmi!"

*2006. gads 5.janvāris

"Nu lūk - jaunais gads ir sācies un atkal ir jaunas cerības, jauni sapņi un jaunas ilgas. Atskatoties uz pagājušo gadu - nekādu īpašu izmaiņu, ja neņem vērā skolas maiņu. it kā jau viss bija daudz maz O.k., bet tomēr kkā pietrūka... Jauno gadu es sagaidīju Liepājā un tas tik bija kkas - mēs ar V. un Z. sagaidījām New Year uz tirdzniecības centra "Kurzeme" jumta. Sajūtas bija fantastiskas, tikai tas, ka bija auksts un tāda kā sniega vētra, bet tā bija super."

31.decembris

"Pabeidzot Veco gadu es neņemšos rakstīt nekādas prognozes par nākamo vai sapņus, cerības un apņemšanās. Es vienkārši pateikšu paldies, vissirsnīgāko paldies pirmkārt, jau saviem vecākiem par to, ka dara tik daudz manā labā un brīžiem paveic neiespējamo. Brālim par to, ka ir tik labs palīgs un sabiedrotais datoros. Savai vislabākajai draudzenītei Baibai par visu...ka liek man būt labākai. Manam vislabākajam draugam un brālēnam vienā personā, par to, ka viņš vnk ir. Elitiņai par to, ka viņa nezaudē ticību manī un uzmundrina mani. Agnesei par to, ka smīdina mani, dzen ārprātā, ka ir, jo bez viņas nez, kas gan būtu. Pērējām manām meitenēm - Lienei, Dacei, Kikai, Laurai, Kikiņai... Paldies jums, mani mīļie! :*"

"Vakar pašā vakarā mums ar Baibu bija interesanta saruna, caur virtuālo tīklu gan, bet tik un tā tā bija tieši laikā! Nevienam pēdējā laikā nebiju neko tik atklāti teikusi ... Gandrīz kā tajā filmā, kur tas džeks saraxtīja visus savus aizvainojumus un lapiņas un sadedzināja, tikai es tos izteicu viņai. Un man palika vieglāk... Es pēdējā laikā biju jutusies draņķīgi, īpaši runājot par un ar Baibu, bet pēc vakardienas patiešām šķiet, ka viss ir kārtībā. Viņa pteica ļoti daudz patiesas lietas, ne vienmēr tās bija labas, bet taisnība vairākumā viņai bija! Un es pateicu visu, kā es jūtos, ka man viņas bieži pietrūkst, ka es vēlos, lai kāds arī kādreiz uzklausa mani tad, kad man ir slikti...
Un lai arī iepriekš es par viņu teicu, domāju un raxtīju ne tās labākās lietas, vakar es atkal no jauna atskārtu, ka viņa, lai vai kāda, lai cik bieži kristu man uz nerviem, kaitinātu mani, neaprastu,tomēr ir mana vislabākā draudzene... Un man jācenšās vairāk viņu saprast un atbalstīt, vairāk uzticēties viņai!
Prieks, ka izrunājām visu vēl vecajā gadā, un jauno varēsim uzsākt ar labām domām, bez aizvainojumiem!!!
Paldies par Baibu!!!"

*2007.gada 31.decembris

"Līdz Jaunajam 2008.gadam palikušas bišķi vaikāk kā 2h. Un es esmu mājās. Zinu, tā nebija plānots. Bet nu... kkas nav labi, kkas nav īsti godīgi un es nemāku pateikt, kāpēc! Tā neforši sanāca..."

*2008.gada 1.janvāris

"Reiz bija klusums. Tas bija tik liels,
ka varēja sadzirdēt Dieva kluso un mierīgo balsi.
Ko ES IZDARĪŠU 2008.gadā:

1. IZDZĪVOŠU;
2. Nolikšu tiesības;
3. Pabeigšu skolu;
4. Iemīlēšos;
5. Lidošu ar lidmašīnu;
6. Iestāšos augstskolā;
7. Pārvākšos uz Rīgu;
8. Sākšu strādāt.

P.s. Pirmie vārdi, ko es pateicu Jaunajā gadā bija:" Laimīgu Jauno gadu, Agnes!"
Pirmā dziesma, kuru es dzirdēju Jaunajā gadā bija "Pretty Woman"."

*2009.gada 1.janvāris

"Šodien ir 2009.gada 1.janvāris. Es gribēju uzraxtīt jau vakar, bet nesanāca. Arī šī Jaunā gada sagaisīšana bija līdzīga kā pagājušā, tikai es neaizgāju uz balli. Nenožēloju, kaut gan, ja būtu zinājusi, ka Smukais arī būs, turklāt vēl sēdēs pie blakus galdiņa, mans lēmums būtu savādāks. Bet tur jau vairs neko nevar mainīt.
Atceros, ko domāju tieši pirms gada. Tas nepiepildījās un tāpēc ir divtik žēl un briesmīgi skujmi, tik skumji, ka mierīgi varētu izplūst sevis žēlošanas asarās. Īstenībā tas ir tik neizsakāmi skumji, ka to vnk nevar izstāstīt, izskaidrot un pat izraudāt...
Arī no 8 paveicamajām lietām, izdevās tikai puse. Es rakstu, tātad esmu izdzīvojusi. 19.06.2008. - viena no nedaudzām laimīgajām dienām - es noliku tiesības. 20.06.2008. - es pabeidzu skolu. 1.09.2008. - es sāku studēt. Viss. Kāpēc nepārvācos uz Rīgu? Pārāk gari un smagi jāstāsta. kaut gan, kad pirms gada sastādīju šo sarakstu, pārvākšanās uz Rīgu bija viena no reālakajām lietām. Pārējas vnk nevēlos komentēt, ne šodien un ne tgd.
Ja man jāvērtē kopumā, tad pagājušajā gadā bija vairākas nozīmīgas pārmaiņas, bet, atcerosties to, ka pēdējos 4, 5 gadus īsti neiet, tad nekas jau nemainījās. Vienīgā lieta, paveiktais, par ko esmu 100% pārliecināta, ka tas bija tā vērts, ir manas tiesības. Jā, varbūt šķiet muļķīgi vai sīkuma, bet man tas nav nekāds sīkums un kur nu vēl muļķība, tas ir labākais, ko esmu izdarījusi 2008.gadā. Jā, man nav savas mašīnas, man nav naudas degviielai, bet es varu braukt un es braucu... Pārlasīju savu dienasgrāmatu. Gandrīz katrā ieraxtā ir kkas par autosklu,par tiesībām un par to, cik ļoti es gribu braukt. man izdevās.
Arī vakar es izdzēru tikai 3 malkus šampanieša. vedu pārējos uz salūtu.

Galvenais nav, kā nosvin jauno gadu, bet kā to nodzīvo!!!!

1. doma Jaunajā gadā, skatoties kaimiņu salūtus: "Būs ahujenna smagi!"
1. dziesma, ko dzirdēju Jaunajā gadā - "You never see me again... no matter what you do... ""

31.decembris

"Sēžu savā istabā 2.atāvā. Ārā ir sasnidzis sniegs, tā jau ir vismaz viena maza pozitīva lieta visā šajā Vecā gada pavadīšanas padarīšanā. Kkādas īpašas svētku sajūtas man nav, zinu, ka rīt nekas īpašs drošvien nemainīsies. [..] Šķiet šis ir jau kāds 3. vai 4. Jaunais gads, kuru tā īpaši nemaz negaidu un neieslēdzu sevi nekādās apņemšanās. [..] Šogad mani pārņēmusi pasivitāte, es pat negribu neko darīt, vien aiziet gulēt un pamosties jau 2010.gadā. Atskatoties atpakāļ ir pilnīgi skaidrs: naudas ir daudz mazāk, veselība sliktāka un kopskats skumīgāks. Un es pat neuzdrošinos skaļi cerēt uz kko labāku nākotnē. Arvien vairāk sāk šķirt, ka Hjū Lorijam ir taisnība, kad viņš savā ģeniālajā "Protest Song" dzied: "Don't be hoping for the good times, cause the good times have already been!"
Kas ar mani noticis šī gada laikā? Nekas daudz un nekas manas ievērības cienīgs."

*2010.gads 1.janvāris

"Pusnaktī gājām ārā. Es, mamma un brālis. Kaimiņu salūts, 3 malki šampanieša, kas izrādījās vecs. Uguņošana Saulkrastos pie jūras. Aizgāju gulēt un pamodos.
Vēl nedaudz par 2009. Pēc ilga, neizprotami bezjēdzīgu samudžinājumu pilna laika peroda šķiet vienai agrāk tik nozīmīgai draudzībai ir pienākušas beigas. Varbūt ar laiku uz šīs pašas draudzības drupām izveidosies kkas jauns, kas pēc laika iespējams nopelnīs saukties par draudzību, bet ne tgd... tgd vēl sāp.
Pierādījās teicies, ka kko zaudējot kko iegūsti tā vietā. es ieguvu savas mīļās vislabākās Rūtiņas - S.(manu mūzu), Dūdu, B., Z., un L. Man vēl arvien ir manas A. un D. un mans The Best ever V. man ir manas mīļās māsīcas, kā arī mana Sigulda - S. un M. Un mans ŽS, kuram es vnk neļaušu izjukt. man ir mani 2009.gada atradumi, manas apsēstības (pārslimotās un esošās) - O.C, GG un Flashpoint. Mana mūzika, manas grāmatas un manas filmas. 2009. tapa dzeja manā izpildījumā, arī manas mīļākās rindas, kas sākas ar "Nekad neatdošu tev sevi visu...".
par 2010. es neko daudz nevēlos rakstīt. Es gribētu to vnk nodzīvot, lai gada beigās varētu pārlasīt šīs un uzburt jaunas pārdomas. Mana vienīgā lielā 2010.gada vēlēšanās būtu, lai tā beigās es varētu paskatīties uz fotogrāfiju, kas stāv Rīgā uz mana galda, un arsmaidu teikt: "Beidzot mēs esam pilns komplekts! Beidzot ir tā, kā tam jābūt. PALDIES!""

You think I'd lay down and die???!!!!
Guess what - I WILL SURVIVE!!!!

Es zinu, ka man būs jāiet ārtsēties.
Bet tikmēr es sajūsminos par to, kā skan mana mūzika brāļa austiņās un piespiežu sniegpārslām nolaisties uz lietussarga man virs galvas. Es atzīstu savu apsēstību ar Flashpoint un ļoti ceru, ka būs vēl, vēl un vēl... Un neizmērojami priecājos, ka beidzot saņemu sms no V. Ar nepacietību gaidu šī semestra beigas un dziedu līdzi Noisettes "Never forget you". Vēl joprojām visus skolas darbus atstāju uz pēdējo brīdi un vēlreiz pārliecinos, ko nozīmē atrasties īstajā laikā īstajā vietā, lai uzzinātu un secinātu, ka labāk bija nezināt. Un tam visam pa vidu es rakstu dzeju savai mūzai S. dzimšanas dienā...

Šai ziemas dienā aukstā
Satvert Pasauli plaukstā,
Par mākoņiem zem kājām smiet
Ar smaidu pāri varavīksnei skriet.
Un lietū dejot ar eņģeļiem,
Kas netic zvaigžņu pareģiem.
Ar laumiņām pa sniegu brist
un nemūžam nepakrist!

P.s. Vai tu tici mīlestībai no pirmā acu skatiena vai arī man paiet tev garām vēlreiz???
P.p.s.
Watcha drinking?
Rum or whiskey?
Now won'tcha have a
Double with me?

I'm sorry I'm a little late
I got your message by the way
I'm calling in sick today
So let's go out for old time's sake

I'll never forget you
They said we'd never make it
My sweet joy
Always remember me!!!

Watcha thinking?
Did you miss me?

I'll never forget you
They said we'd never make it
My sweet joy
ALWAYS REMEMBER ME!!!

/Neskaitāmas reizes dzirdēta, tikai tgd saprotu, par ko tā ir. Jocīgi./

Cik dīvainas ir tās paralēles, kas ved mūs pa takām kalnā. Un, kad tu mani 3x piekrāpsi, es pazudīšu ar salnām. Tad stāvēšu dzelzceļa malā tupr atpakaļ vilcienus vērot... Rītdiena nekad nepienāks... Un piepildītos kaut piecas domas no simts, tad tā pirmā par tevi, otrā par mums...

Jau stundu kā benzīns beidzies, un kāpēc man būtu kur steigties?! Ja nav nekā, kam iesākties, nekas arī nevar beigties. Un atmetot spītīgās domas un īpašuma tiesības projām, es sapņaini skatos debesīs -
VAI TIEŠĀM REIZ JĀAIZIET BOJĀ???????

2004.gada 12.decembris. The day I will never forget. Es nāku mājās no skolas, mašīna pie vārtiem, negaidīti ciemiņi, es sēžu uz dīvāna un raudu...

Kopš tās dienas ir pagājuši jau pieci gadi. Pieci gadi. Man ir tik ļoti žēl, ka Tevis vairs nav man blakus. Ir tikai atmiņas, dažas fotogrāfijas un Tavas lietas... Man ļoti zēl, bet es vairs neatceros tavu balsi... tomēr tik un tā par Tevi domāju... domāšu vienmēr... domāšu tikai labāko. Cik stipra Tu biji. Es gribētu būt kaut uz pusi tik stipra kā tu, tik patstāvīga... Ceru, ka jums ar manu mīļo R viss ir labi, lai kur jūs arī būtu! Es zinu, ka Tu vnm mūs sargāsi no debesīm. Neuztraucies, gan jau mēs te uz zemes kaut kā izkruķīsimies un pieskatīsim viens otru. Es, J., V. un abas E.
I love you and miss you so much... even more than the first day after you died.
Always yours,
- A.

''Vispirms dara un tad domā!'' Vai tā esmu es? Nē, neesmu gan. Vismaz man tā šķiet, nē, esmu pārliecināta - tā neesmu es. Es domāju, sasodīti daudz domāju un tikai tad varbūt izdaru. Vai tas ir slikti? Manuprtāt, nav! :)
''Vispirms runā un tad domā!'' vai tā esmu es? Hm... Jā, tā esmu es, reizēm! Cik bieži ir šis reizēm? Intervāli mainās, bet es noteikti neesmu visu laiku miermīlība. Manī ir tāda vieta (ne kāda konkrēti, es nezinu, kur tā ir)... Laikam pareizāk būtu - manī ir kkas tāds, ja tu aizskar to vietu vai to ''kko tādu'', nu tad, lai visi kosmosa spēki ir ar tevi. Manī ieslēdzas - no mercy (būtu man Tilde, es pārbaudītu, vai šis vārds ir pareizi uzrakstīts). Es padomāju, nav jau tā bijis vēl, ka palīgā jāsauc tie visi kosmosa spēki, varbūt tikai mazi spēciņi. :)

V, ja Tu zinātu, cik ļoti es vēlos, kaut varētu braukt pie tevis sestdien kopā ar L! Miss you! Ik brīdi sūtu savas vislabākās domas Tev un zinu - Tev viss izdosies! :)

Es Tevi ļoti gaidīšu.
Bet ne pie pulksteņa, pie laika.
Pie debesīm ES stāvēšu un manā rokā slaikā
Trīs zvaigznes būs, lai pazītu tu mani!

Vai ir labāk? Jā, ir labāk! :) Es vienmēr esmu ticējusi, ka visiem cilvēkiem, kas ir manā dzīvē (tuvāk vai tālāk riņķo ap manu orbītu), arī tiem, kuri man nepatīk/nesimpatizē... šie cilvēki manā dzīvē ir tāpēc, lai man kaut ko iemācītu, lai man kaut ko dotu (ļoti reti kko materiālu), viņi ir, jo viņiem vnk ir jābūt. Un, kad viņu misija beidzas, viņi aiziet, pamet manu orbītu un dodas tālāk citās misijās. Cik ļoti dažreiz ir žēl, ka viņi aiziet... Cik skumji... Bet citā reizē - kāds gan tas ir atvieglojums. Vēl citā reizē - to (aiziešanu) pat nepamanu, tā vienkārši notiek. Un šodien es sapratu - viss, kas tgd notiek, tā vēl nav tava aiziešana, B! Jocīgi, jo it kā ir/ bija gan žēl, gan skumji, gan atvieglojums, bet aiziešanas nav! Šķiet, ka tava misija manā orbītā vēl nav galā. Lūdzu, dalies labajā ar mani!


P.s. Tevi aizmirst nepalīdz nakts vai rīts! :)
P.p.s. Man patīk runāt dziesmās!

News:
I'm on this very special Non chips eating but still eating a lot of unhealthy crap diet.
Jūtos dīvaini. Gan fiziski, gan emocionāli.
Esmu iemīlējusies Kean - Somewhere only we know, īpaši: "And if you have a minute, why don't we go
Talk about it somewhere only we know? This could be the end of everything,So why don't we go somewhere only we know? Somewhere only we know"

Ā...un vēl tikai divas lietas:

1.She had to go
She couldn't stay around, everybody let her down
Stole the light and the life and the child inside of her
She's so alone
Running for the train
Take her far away from everything she knows
And the way they make her feel
She leaves today
Trying to escape the pain, start again where you are
All she needs is a warm caress
All she wants is happiness...

2.You self destructive
Little girl
Pick yourself up
Don't blame the world
So you screwed up
But you're gonna be ok
Think all the mean girls
That pulled your hair
Are barefoot now
And pregnant there
And you write songs
And get to travel around the world...

Tas arī viss, vēl tikai...

Saulrietā (un ne tikai) staigā šī meitene skumja un visus (nu ne gluži visus) pēc kartas lād...
Tev patīk līdz ar viņu skumt???
Bet viņa tikai nolamājas un...